Lauksaimniecības universitātes Mežu fakultātē lekcijas lasīt bija atbraucis profesors emeritus Jānis Petriceks no Amerikas.
Lauksaimniecības universitātes Mežu fakultātē lekcijas lasīt bija atbraucis profesors emeritus Jānis Petriceks no Amerikas.
Svešumā viņš mīt jau kopš 1944. gada. Uz izglītību, stāvokli sabiedrībā un vietu zinātnē Jānis Petriceks gājis nebūt ne rozēm kaisītu ceļu.
Būdams latviešu leģionārs, 1944. gada 30. novembrī vai 1. decembrī («Dienas jau bija sajukušas…») Jānis Petriceks Ventspilī ne pārāk labprātīgi iekāpis kuģī un aizvests uz Vāciju. Tur arī sagaidījis kara beigas. Vecāki, abas māsas un brālis izmantojuši pirmo iespēju doties uz Ameriku. Bet Jānis palicis Vācijā, lai pabeigtu Freiburgā iesāktās mežzinātņu studijas.
Biju varen centīgs, saka profesors. Brīžam maizei pietrūka, tomēr mācījos.
1950. gadā latviešu avīzēs jau bijis iespējams gūt informāciju par latviešu mītnes zemēm. Paklausot drauga padomam, ar meža speciālista diplomu kabatā Jānis Petriceks pircis biļeti uz Venecuēlu («Tur iegūst naftu!»). Dabūjis darbu spēkstacijas būvdarbos, mācījies spāņu valodu («Man uz valodām ir ķēriens»), pēc pusgada pārgājis uz mežu dienestu. Atkal mācījies kas ir tropu meži, kas ar tiem jādara, kā tajos jādzīvo… Līdz kamēr varējis jau mācīt un pārbaudīt citus.
Komandējumos vien pavadījis trešo daļu laika. «Venecuēla tas ir 900000 kvadrātkilometru!» Reiz mežrūpnieks aicinājis savā lidmašīnā. Divvietīgā lidaparāta īpašnieks piedāvājis «paturēt» lidmašīnas stūri. Tā savas pārdesmit minūtes lidinājies gaisā virs Venecuēlas tropu mežiem un savannām.
Latviskais centīgums dzinis uz priekšu uz studijām starptautiskā lauksaimniecības pētniecības institūtā Kostarikā, kur apguvis tropu mežkopības maģistra programmu.
Šausmas! Nokrišņu daudzums tur gadā sasniedz četrus metrus! Jā, jā, četrtūkstoš milimetru, saka profesors. Trīs nedēļas tikai nelija. Cilvēki strādāja sešas stundas cik tad ilgi viscaur slapjš var izturēt.
Būdams Venecuēlas pilsonis, viņš atgriezies un saņēmis uzaicinājumu strādāt Andu universitātē tur vajadzējis meža ekonomikas un politikas profesoru.
Pēc tam atkal studējis nu jau Amerikā, Ņujorkas augstskolas Vides zinātņu un mežsaimniecības fakultātē, kur arī pēc gadiem uzaicināts strādāt un no kurienes godam aizgājis pensijā.
Sievu Rūtu Jānis Petriceks saticis Ņujorkā Bruklinā. Īsta vidzemniece Rūta Saulgoze izgājusi pie Jāņa ar čehisku uzvārdu («Vectēvs bija Latvijā ieceļojis čehs!») un devusies viņam līdzi uz Dienvidameriku, kur Venecuēlā piedzimuši arī abi viņu dēli.
Tai pašā 1968. gada rudens dienā, kad Niksonu ievēlēja par Amerikas prezidentu, Petriceku ģimene ieradusies Amerikā, jo ģimenes tēvs saņēmis pagodinošo piedāvājumu strādāt Vides zinātņu un mežsaimniecības fakultātē, ko pirms gadiem bija absolvējis.
Amerikā izauga abi dēli. Jaunākajam liktenis bija vēlējis īsu mūžu, viņa, vienreiz Latvijā būt paspējuša, vairs nav.
Vecākais studējis ķīmijas inženierzinātnes, dzīvo un strādā Kalifornijā, precējies, audzina dēlu Aldi, kas patlaban vēl vislabāk runājot mammas un aukles, tas ir, ķīniešu valodā. Taču vectētiņu un vecmāmiņu protot uzrunāt latviski. Bet nupat, kamēr vectētiņš dzimtenē, Aldim uzradusies māsiņa Aiva.
Man tā iznāk kad mazdēls dzima, biju Bolīvijā, par mazmeitu uzzinu Latvijā, smej profesors un nemaz nedomā par rimtāku dzīvi.
Rūtas kundze jau arī neesot no mierīgajām. Savulaik latviešu bērniem sestdienas skolā («Nejauciet ar baznīcas svētdienas skolu!») mācījusi latviešu valodu, tautasdejas, dziedāšanu. Ir latviešu luterāņu draudzes priekšniece, spēlē baznīcā ērģeles.
Viņa jau arī visās latviešu aktivitātēs savulaik ir piedalījusies, stāsta Jānis Petriceks. Latviešu avīzes bija labi informētas par visu, kas notiek Latvijā. Ir par 1949. gada izsūtīšanām zinājām, ir par vēlākiem notikumiem. Visi taču tam sekoja, par saviem mīļajiem raizēdamies. Svešatnē Latvijas vārds tika daudzināts. Domāju, tāpēc pēdējās atdzimšanas laikā šī valsts vairs nebija sveša.
Latviešus un Latvijas vārdu pasaulē skandinājuši arī ievērojami svešatnes tautieši gan vēsturnieki un juristi, gan ekonomisti un literāti, gan daudzi citu zinātnes nozaru speciālisti. Un to Jānis Petriceks apzinās, ar to lepojas. Jo liela daļa četrdesmito un piecdesmito gadu latviešu ieceļotāju Amerikā bija sākuši ne jau no augstskolas profesora katedras, bet no govs sāna skrāpēšanas un labības pļaušanas amerikāņu fermeru plantācijās. Nevis no ārsta kabineta slimnīcā, bet podu nēsāšanas un palātu mazgāšanas. Svešā valstī, starp svešiem ļaudīm. Bieži vien nelabvēlīgi noskaņotiem.
Tiesa, viņiem ar šauteni caur dzeloņdrāšu žogu gluži krūtīs netēmēja. Taču vai tas bija vieglāk kā Krievijā izsūtītajiem, to diezin vai kāds ir spējīgs izmērīt… Un vai maz vajag?
Uz jautājumu, vai tomēr viņš kādreiz nedomā atgriezties Latvijā, Petriceka kungs smej, ka ar laiku cilvēks izlaižoties, trakoti pierodot pie ērtībām.
Taču tas neesot noteicošais. Svarīgākas ir divas lietas veselības apdrošināšana (kundzei par operāciju vajadzējis samaksāt tikai kādu simtu dolāru, lai gan tā maksājusi desmit tūkstošus) un tas, ka Amerikā mīt arī viņa dēls ar ģimeni. Aicinot jau gan pie sevis uz Kaliforniju, taču Rūta un Jānis Petriceki joprojām dzīvo netālu no Ņujorkas Sirakjūsā un, kad iespējams, atbrauc uz dzimteni.
