Daudz runāts par to, ka autobusu šoferiem Jelgavā slikti klājas. Piekrītu, viegli nav, bet vai pasažieriem ir labāk? Man pietika ar vienu dienu sabiedriskajā transportā, lai saprastu – labāk eju kājām.
Daudz runāts par to, ka autobusu šoferiem Jelgavā slikti klājas. Piekrītu, viegli nav, bet vai pasažieriem ir labāk? Man pietika ar vienu dienu sabiedriskajā transportā, lai saprastu – labāk eju kājām.
Lai nokļūtu centrā kājām, man vajag apmēram 20 minūšu, tāpēc laika taupības nolūkā nolemju – braukšu ar autobusu. No tālienes ieraugu pūli pie pieturas, taču domāju – gan jau reisu plānotāji ir paredzējuši, ka no rītiem uz darbu dodas daudz pasažieru, tāpēc arī autobusiem jābūt vairākiem. Kad ielūkojos sarakstā, piedzīvoju vilšanos – ja neaizbraukšu ar pirmo, nākamais būs pēc 35 minūtēm.
Kad autobuss pienāk, tas ir pilns, un jābrīnās, kā visam pūlim tomēr izdodas iestumties mazajā «Otoyol». Tas, kas notiek brauciena laikā, ir salīdzināms tikai ar «amerikāņu kalniņiem», jo šoferis laikam nolēmis gatavoties pirmās formulas sacīkstēm. Mazais autobuss pa bedrainajām ielām lēkā kā tenisa bumba, un pasažieri ik pa brīdim iespiedzas, atsitoties pret metāla stieņiem un citiem pasažieriem. Nav aprakstāms, cik liels atvieglojums pārņem, kad atveras durvis, bet arī šajā pieturā autobusā iestumjas pūlis, elpot kļūst grūtāk, un ekstrēmais brauciens turpinās.
Fuuu… Beidzot esmu ārā un varu ievilkt pilnu krūti svaiga gaisa, bet «Otoyol» uz atvadām man vēl uzpūš melnu, pēc eļļas un dīzeļdegvielas smirdošu dūmu mutuli…