Dace, Dina, Ivars un Edgars – viņi iegājuši Jelgavas vēsturē. Savstarpējās draudzības mudināti, jaunieši ne tikai vienā laikā teica jāvārdu, bet arī savstarpēji bija liecinieki šajā dzīves izšķirošajā momentā.
Dace, Dina, Ivars un Edgars – viņi iegājuši Jelgavas vēsturē. Savstarpējās draudzības mudināti, jaunieši ne tikai vienā laikā teica jāvārdu, bet arī savstarpēji bija liecinieki šajā dzīves izšķirošajā momentā.
Dace un Dina ir draudzenes no trešās klases. Abas meitenes, kas nāk no Jēkabpils, tolaik bijušas tik nešķiramas, ka skolotāji smējušies – jūs noteikti apprecēsiet vienu vīrieti. Šis vēlējums gan nepiepildījās, taču viņu izredzētie tagad kļuvuši par labākajiem draugiem. Bet laikam jāsāk stāstīt no paša sākuma.
Dzimtsarakstu nodaļā piesaka draugus
Dina ar Ivaru iepazinās veikalā (!) un kopā ir jau gandrīz sešus gadus. Ivars sekoja Dinai, kad viņa devās uz Jelgavu studēt, bet, kad draugi ierunājās par kāzām, sāka aizdomāties – vai arī viņiem nevajadzētu savas attiecības nokārtot likumīgi.
Edgaram un Dacei ir cits stāsts – viņi satikās jau Jelgavā, kopmītnēs, dienu pirms Daces vārdadienas. Kādu laiku abi tikās un bija tikai draugi, bet tad saprata – starp viņiem veidojas kaut kas nopietnāks. «Par mūsu attiecību sākumu es uzskatu Ziemassvētku balli,» atzīst Edgars. «Tas gan sākās bišķi agrāk,» mēģina iestarpināt Dace. «Jā, bet tā vieglāk atcerēties,» nosmejas jaunietes vīrs.
Kāzu «vaininieki» ir Edgars ar Daci, jo viņi pirmie nolēmuši pieteikt savas laulības. «Pirms tam smējāmies, ka vajadzētu arī Ivaram ar Dinu sekot mūsu piemēram. Kad aizgājām uz zagsu, nolēmām – nav ko ļaut viņiem stiept gumiju – un pieteicām arī draugus. Sākumā viņus gan ierakstīja grāmatā tikai ar zīmulīti,» tā Dace.
Pārradušies no laulības pieteikšanas, Edgars ar Daci draugiem paziņoja: «Atpakaļceļa vairs nav!» Ivars un Dina piekrita, daudz nedomādami. Jau pēc tam viņi izlēma, ka savstarpēji būs arī vedēji un ka kāzu ceremonija notiks vienā laikā.
Plāno sudraba kāzas baznīcā
«Kāpēc nelaulājāmies baznīcā? Pirmkārt, reliģisko konfesiju atšķirības, otrkārt, mums labāk patiktu, piemēram, savās sudraba kāzās salaulāties baznīcā,» apgalvo Dina. Kaut arī ceremonija notika dzimtsarakstu nodaļā, tā atšķīrās no ierastām laulībām. Abi pāri svinību zālē devās, skanot nevis ierastajam Mendelszona kāzu maršam, bet «Prāta vētras» «Spogulīt, spogulīt». «Atceros, braucu no Rīgas autobusā un pirmo reizi izdzirdēju šo dziesmu. Tad teicu – gribētu, lai «Spogulīt, spogulīt» skanētu manās kāzās. Tā kā tagad tam piekrita arī draugi, izlēmām atkāpties no ierastajām tradīcijām,» stāsta Dace.
Abi pāri ar kāzām pārsteidza savus vecākus – viņi par bērnu laulībām uzzināja tikai divas nedēļas pirms tām. «Pirms braucām pie viņiem, vecāki prasīja, kad tad mēs beidzot precēsimies. Bet, kad paziņojām, visi bija pārsteigti – tik ātri?» atceras Dina.
Pēc laulību ceremonijas kopā ar tuvākajiem cilvēkiem jaunie devās pusdienās uz «Meku», taču drīz vien ciemiņus atstāja, lai dotos, kā viņi paši saka, medus dienās. «Čigāni» gan bija sarūpējuši daudz konservu bundžu, kuras piesēja pie automašīnas, tāpēc pāri ar lielu troksni izbrauca cauri Jelgavai un devās uz ieplānoto viesu māju Tukuma rajonā. Tiesa, no «čigāniem» aizbēgt neizdevās – viņi pārus atrada arī tur.
Grib kļūt par īstiem radiniekiem
Šie precētie ir studenti – abas meitenes studē maģistrantūrā sociologos, bet puiši – bakalauros. Dzīvo viņi blakus mājās, bet par nākotni pagaidām vēl neko sīkāk stāstīt nevēlas – kā liktenis lems, tā lai ir. Dzirdot jautājumu, vai paliks Jelgavā arī pēc studiju beigšanas, viņi tikai mīklaini nosmaida un saka: «Tad jau redzēs.» Bet par bērniem gan plāni ir daudz nopietnāki. «Vajag tā – mums meita, viņiem – dēls. Kad izaugs lieli, varēsim saprecināt un kļūt oficiāli radinieki,» ar smaidu sejā ir pārliecināts Ivars. Par šo plānu īstenošanu kāzu naktī jau bija parūpējušies «čigāni» – vienam pārim zem gultas bija palikts āmurs, bet otram – birste.
«Kāzas mums patiešām bija jaukas, bet jau, piemēram, pasūtot kāzu torti, radās problēma. Gribējām uz tās kāzu riņķus, bet divus taču nevar likt! Būtu jāliek četri, bet tad iznāk tāda kā «Audi» reklāma…» piebilst Ivars.
