Par to, ka Latvijai jāpievienojas Eiropas Savienībai, es nešaubos jau kopš 1992. gada, kad pirmo reizi biju Dānijā, kur vispirms strādāju lauku saimniecībā pie fermera, bet pēc tam apmaiņas programmā mācījos lauksaimniecības koledžā.
Par to, ka Latvijai jāpievienojas Eiropas Savienībai, es nešaubos jau kopš 1992. gada, kad pirmo reizi biju Dānijā, kur vispirms strādāju lauku saimniecībā pie fermera, bet pēc tam apmaiņas programmā mācījos lauksaimniecības koledžā. Iznācis būt daudzās citās valstīs, redzot dzīves līmeni tur un to, kā tiek iekārtota dzīve dalībvalstīs, sapratu visu to, ko Latvija zaudējusi piecdesmit gados, kamēr atradāmies uzspiestas savienības sastāvā. Tāpēc man ir skaidrs, kur Latvijai jāiet un kā tas jādara.
Protams, ir dzirdēti daudzi iebildumi ar alternatīvas attīstības iespējām. Tomēr esmu pārliecināts, ka Latvijai izdevīgāk ir pievienoties Eiropas valstu saimei, jo tad būsim vieni no tiem, kas pieņem lēmumus. Nenoliedzami, ka šajā gadījumā jārēķinās ar smagnējo un birokrātisko lēmumu pieņemšanas procesu. Ir arī zināms, ka lielās Eiropas Savienības dalībvalstis ne vienmēr atbalsta mazāko intereses, bet, ja paliekam ārpusē, mūsu balss paliks nesadzirdēta vispār. Tajā pašā laikā pastāvēs ekonomiskie sakari un noteikumi, kurus pieņems bez mūsu līdzdalības, jo paši būsim brīvprātīgi lemšanas tiesības atdevuši citiem. Citiem vārdiem sakot, faktiski neesot kopā ar Eiropas Savienības valstīm, nekādi nespēsim ietekmēt to pieņemtos lēmumus attiecībā uz mums pašiem.
Pastāv arī arguments, ka esam jau vienā savienībā bijuši un tagad, iestājoties citā, Latvija zaudēs neatkarību. Starp šīm savienībām eksistē milzīga starpība. Četrdesmitajā gadā tikām iekļauti savienībā pretēji mūsu gribai, bez sarunām un iestāšanās līguma apstiprināšanas, tagad gandrīz desmit gadu esam saskaņojuši savas prasības un intereses, kas ir vitāli svarīgas valsts tālākajai attīstībai.
Pastāv argumenti, ka varam atrasties arī ārpusē un neko nezaudēt. Pirmkārt, mums secen ietu milzīgas naudas summas no strukturālajiem Eiropas Savienības fondiem. Tikko atgriezos no mācību vizītes Īrijā, kur redzēju, kā šī valsts ar Eiropas Savienības līdzekļiem ir attīstījusi savu infrastruktūru. Redzēju, kā notikusi šīs valsts ekonomiskā attīstība.
Uz argumentu par to, ka ieradīsies liels viesstrādnieku skaits, varu atbildēt ar pretjautājumu – kuras Eiropas Savienības valsts iedzīvotājs būs ar mieru saņemt mūsu pašreizējo algu? Iestājoties spēsim sakārtot austrumu robežu, lai nodrošinātos pret viesstrādnieku ierašanos no turienes. Turklāt šajā gadījumā varēsim izmantot iespēju to paveikt, neiesaistot valsts budžeta līdzekļus.
