Pagājušajā mēnesī veikalā «Līdums» Satiksmes ielā vēlējos nopirkt kartupeļus. Ar maziem bērniem nostāvēju vismaz 15 minūtes – gaidīju pārdevējus.
Pagājušajā mēnesī veikalā «Līdums» Satiksmes ielā vēlējos nopirkt kartupeļus. Ar maziem bērniem nostāvēju vismaz 15 minūtes – gaidīju pārdevējus.
Veikala apkopēja, kas bija ieņēmusi pozu pie vitrīnas (gandrīz kā pludmalē), uz mūsu pusi pat nepagrieza galvu. Beidzot pārdevēja bija klāt. Palūdzu viņai trīs kilogramus kartupeļu. Te pēkšņi piesteidzās arī apkopēja, izrāva pārdevējai no rokām maisiņu un to piepildīja. Tagad pie pircēju apkalpošanas bija ķērušās abas divas. Mums iznāca asāka vārdu apmaiņa. Biju ļoti satraukta.
Tad iznāca jauniete – noskaidrot situāciju. Paķēra manu pirkumu, nosvieda to atpakaļ pie dārzeņiem un izteicās, ka mani diezin vai apkalpos, lai es lasoties ārā no veikala, citādi izsaukšot policiju. Atbildēju – lūdzu, sauciet! Viņiem, redz, esot apnikuši klienti, kas visu laiku ir neapmierināti.
Vai tā ir apkalpošana? Es neprasu par velti, bet par naudu gribu nopirkt kvalitatīvu produktu.
Jauniete vēl ilgi uz mani raudzījās, paskaidrojot, ka esot veikala saimnieka meita. Skatījos pretī, cerot saņemt savus kartupelīšus. Tā tas turpinājās, kamēr pienāca pārdevēja un atvainojās. Norēķinājos par pirkumu. Neviena cita pircēja veikalā nebija. Izejot nekas cits neatlika, kā novēlēt viņām gulēt tālāk. Esmu sapratusi vienu: ja tu strādā veikalā, kas pieder tavam tētim, tad vari uzvesties, kā vēlies.
