«Jūs aicināt rakstīt par mīlestību. Labi, bet vienmēr kāds stāsta par to, kā veicas pārim – sievietei un vīrietim. Mans sakāmais ir citāds, tomēr varbūt kādam tas šķitīs interesants,» tā stāstu sāk Inga.
«Jūs aicināt rakstīt par mīlestību. Labi, bet vienmēr kāds stāsta par to, kā veicas pārim – sievietei un vīrietim. Mans sakāmais ir citāds, tomēr varbūt kādam tas šķitīs interesants,» tā stāstu sāk Inga, kas izvēlējās visu izklāstīt, nevis «uzlikt» uz papīra.
Pirms dažiem gadiem vīram uznāca pusmūža krīze un viņš aizgāja no mājām, atpakaļ neskatīdamies. Izlēju asaras un nospriedu, ka jāsāk jauna un skaista dzīve. Liku latu pie latiņa un ietaupīju atpūtas braucienam uz Jūrmalu. Jūra, kā zināms, dziedē, atbrīvo un rosina.
Labi, ka lija. Citādi nekad nesaņemtos iziet masāžas kursu: ja ir saule, jūra un smiltis, kāda tur gulēšana un masāžas! Uz divu kabinetu durvīm bija masieru vārdi – vienā pieņēma sieviete, otrā – vīrietis. Protams, apsēdos pie durvīm ar sievietes vārdu, bet masiere atteica, ka esot aizņemta. Atvēru otrās durvis, kur vīrietis masēja kādu pacientu. Pajautāju, vai varu atnākt. Viņš, uz manu pusi nepagriezies, teica, lai ierodos piecos. Atnācu, masieris mazgāja rokas, bet man lika nogulties uz vēdera, jo masēšot muguru.
Gulēju, kamēr jutu pieskaramies maigas rokas. Artis, masieris, uzreiz mani uzrunāja uz «tu». Tas pārsteidza, bet pieņēmu šo stilu. Tūlīt sākās interesantas sarunas. Uzzināju, ka Artis te strādā nesen, ka agrāk krietni sportojis, pēc tam studējis Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur arī iemācījies masēt. Vārds pa vārdam, stunda pagāja, bet viņa rokas tik maigi skāra, ka izjutu ko vairāk nekā tikai masāžu. Manī iedrebējās kāda sen aizmirsta stīga, kas pēc vīra aiziešanas bija apklususi. Nezin kāpēc, bet ledus kalns manā sirdī sāka kust. Vai no sarunām un vīrieša roku pieskārieniem? Ticiet man, tie nu nebija tikai patīkami, bet pat ārkārtīgi sāpīgi. Tomēr sāpes pacietu ar baudu, man patika izjust masiera vīrieša pirkstu spiedienu uz maniem nervu pinumiem.
Atklāti sakot, es cenšos izvairīties no svešu cilvēku pieskārieniem. Bet te bija noticis brīnums, masāžas seansā spēju pilnīgi atbrīvoties – muskuļi atslāba, bet sarunas baroja garīgi. Artis izrādījās ļoti gudrs, interesants, izglītots, vārdu sakot, erudīts sarunu biedrs, kādu pie mums palicis pavisam maz. Vēl tagad nesaprotu, kā sākām runāt par pavisam personiskām lietām, kā viens otram atklājāmies. Bet tas mani stiprināja, tik ilgi turētās dvēseles slūžas spruka vaļā, un es… iemīlējos. Sievietes jau mīl ar ausīm, vai ne?
Ar nepacietību gaidīju katru nākamo masāžas reizi, par Arti domāju ik brīdi. Un tad pienāca melnā diena. Artis, mani masējot, ieteicās: «Nu, kas tā par miesu, ādu nevar satvert! Viens vienīgs speķis! Tu taču nemaz sevi nemīli, kā tad vari gribēt, lai tevi mīl citi? Ja tu nemainīsies, nekad nekā laba tavā dzīvē nebūs. Tavi bērni ir izauguši, aizmirsti par viņiem, pati saposies, maini ģērbšanās stilu! Mana draudzene ir tavos gados, bet izskatās daudz labāk.»
Dzīvē esmu dzirdējusi daudz nejaucību, bet šīs pārspēja visu. Kā man sāpēja viņa vārdi! Ja tos teiktu kāds ārsts vai psihologs, varbūt ieklausītos un piekristu, bet te – mans mīļotais vīrietis! Tovakar ilgi staigāju gar jūras malu, klausoties viļņos. Jutos pilnīgi sagrauta, noniecināta, nesaprasta un visādi citādi šausmīgi. Pat iedomājos, ka nosūtīšu Artim īsziņu ar vienu teikumu: «Tikai tu esi vainīgs…», bet pati aiziešu Mūžībā. Lai tad viņš pārdzīvo, ka mani novedis līdz šādam solim. Tagad tas šķiet smieklīgi, bet nelāgas domas bija gan.
Tovakar smagie lietus mākoņi mazliet atkāpās un ļāva saulei norietēt jūrā ar spoži oranžu gaismu. Visa pamale mirdzēja, un tas mani nomierināja. Apdomājos, ka Arta teiktajam laikam taču ir pamats, bet neviens svešs cilvēks jau otram kaut ko tādu nesaka. Ja nu vienīgi ārsts vai ļoti labs draugs… Viņam taču nav vienalga! Dusmas un sāpes atkāpās, pēkšņi jutos tik laimīga, tik iemīlējusies. Saņēmos un nākamajā rītā aizgāju vingrot, to pati pēc savas gribas nu nekad nebūtu darījusi. Man uznāca vēlme izskatīties labāk.
Pēdējā masāžas reizē Artis vairs mani nekritizēja, dalījāmies domās kā vislabākie draugi. Nebija nekā cita – tikai siltas rokas un patīkama vīrieša balss: «Tu taču esi ļoti jauka…» Man nekā vairs arī nevajadzēja, biju pilnīgi laimīga, samīlējusies kā tāda pusaudze. Jūtas jau atnāk jebkurā vecumā. Un tas nekas, ka Arti tā kārtīgi nemaz neesmu redzējusi, jo, kad atnācu, viņš mazgāja rokas, kad devos projām, masieris atkal darīja to pašu…
