Izlasot rakstu par Kristu, iegrimu dziļās pārdomās. Atmiņā atausa laiks, par kuru ikdienā cenšos nedomāt.
Izlasot rakstu par Kristu, iegrimu dziļās pārdomās. Atmiņā atausa laiks, par kuru ikdienā cenšos nedomāt.
Sākšu ar to, ka astoņu gadu vecumā saslimu ar cukura diabētu. Bērnība pagāja, bieži ārstējoties slimnīcās. Lai arī biju vecākiem vienīgais bērns un viņi mani ļoti mīlēja, bieži neieklausījos viņu padomos. Visi bērni ēda konfektes, un arī es no sirds saēdos saldumus. Nākamajā rītā jau biju slimnīcā.
Skolas gadi pagāja raibi. Mani gan žēloja, gan izsmēja, gan apsaukāja. Bija vecāki, kas uzskatīja, ka cukura diabēts ir lipīga slimība un var apdraudēt viņu atvases. Tomēr mācēju pastāvēt par sevi.
Pienāca laiks, kad kopā ar draudzenēm sāku apmeklēt diskotēkas. Kādā satiku mīļu puisi Dzintaru. Jau 18 gadu vecumā gaidīju pirmo mazulīti. Puisis mani atbalstīja, un 1988. gada 29. oktobrī mijām gredzenus. Vēsais rudens gaiss manai veselībai par labu nenāca, un es saaukstējos. Pēc divām nedēļām reanimācijā ārsti cīnījās par manu un mazulīša dzīvību. Izķepurojāmies, un 1989. gada janvārī piedzima mūsu tik ļoti gaidītais dēliņš. Pēc divām dienām viņš nomira. Savu puisīti pat neredzēju, jo pēc ķeizargrieziena operācijas vēl nebiju atguvusies. Likās, ka dzīvei pienācis gals. Tikai pateicoties mīloša vīra un vecāku klātbūtnei, dzīvoju tālāk.
Pēc diviem gadiem zaudēju vēl divus gaidītus bērniņus. Veselība kļuva arvien sliktāka. Bieži mūsu mājās bija redzama neatliekamā medicīniskā palīdzība. Man piešķīra otrās grupas invaliditāti.
Tad nolēmām adoptēt meitiņu. Aijiņas ienākšana mūsu ģimenē bija ļoti priecīgs un rūpju pilns notikums.
Vēlāk ar lieliem pārdzīvojumiem un uztraukumiem tomēr man pašai piedzima meitiņa. Zanīte pasaulē nāca priekšlaicīgi, bija ļoti sīka, bet stipra. Prieks par abām meitiņām bija neaprakstāms.
Pēc laika nolēmām, ka vajadzīgs arī dēliņš. Latvijā ir tik daudz bērnu, kuriem trūkst vecāku gādības un mīlestības. Adoptējām Emīliņu.
Šogad svinēsim kāzu 15. gadadienu. Ir visādi gājis, bet nevienu brīdi neesam nožēlojuši izvēli dāvāt mīlestību un ģimenes pavardu bērniem. Ļoti daudz palīdzējuši mūsu vecāki.
Nu bērni sākuši skolas gaitas savā Svētes pamatskolā, kur, kā vienmēr, viņus sagaidīja sirsnīgs direktors un mīļi skolotāji.
Vecāki, mīliet un sargiet savas atvasītes un rūpējieties gan par bērnu, gan par savu veselību! To var pazaudēt acumirklī, bet, lai atgūtu, dažkārt paiet visa dzīve. Piekrītiet, dzīve taču ir tik skaista!
Trīs bērnu māmiņa
