Šodien aicinu Latvijas iedzīvotājus atcerēties un paturēt prātā dažas pašsaprotamas, taču it kā piemirstas patiesības.
Šodien aicinu Latvijas iedzīvotājus atcerēties un paturēt prātā dažas pašsaprotamas, taču it kā piemirstas patiesības.
Daudzi, kuri aģitē balsot pret pievienošanos Eiropas Savienībai, savu nostāju argumentē ar iespēju zaudēt valstisko neatkarību. Esmu pārliecināta, ka tikai tad, kad varēsim būt droši par to, ka mums vairs nedraudēs pārciest šausmas, ko esam vairākkārt pārcietuši, tikai tad piedzīvosim patiesu neatkarību.
Pa to laiku, kamēr mūsu tur nebija, Eiropa ir mainījusies. Eiropas valstis izdarījušas secinājumus no Otrā pasaules kara un izveidojušas sadarbības organizāciju – Eiropas Savienību. Ja vēsture Latvijai nebūtu šo iespēju liegusi, mēs jau sen tur būtu. Tāpēc nav saprotami cilvēki, kas vieglprātīgi lieto vārdu «neatkarība». Kādu viņi neatkarību piedāvā? Neatkarību atkarībā vai nabadzībā? Atmodas laikā bija vajadzīga drosme. Un mēs katrs, kas iesaistījās Atmodas kustībā, labi apzinājāmies, ka gala rezultāts ir zināms – gan tas, kas notiktu, ja Atmoda pienāktu, gan tas, ja tā tiktu nosmacēta. Un tomēr sadevāmies rokās un teicām: šis ir mūsu ceļš – uz Eiropu.
Gribu aicināt tos, kas līdz šim domājuši balsot pret ES, arī apsvērt, kas notiks, ja būsim kā svešķermenis starp pašiem tuvākajiem kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju, kur tautas jau paudušas savu izvēli par labu ES.
Padomāsim par to katrs.