Sporta aprindu plašākā apvienība – Starptautiskā vieglatlētikas federācija, kas apvieno 211 zemju – savā čempionātā pulcēja 203 valstu pārstāvjus un vairāk nekā 1000 dalībnieku.
Sporta aprindu plašākā apvienība – Starptautiskā vieglatlētikas federācija, kas apvieno 211 zemju – savā čempionātā pulcēja 203 valstu pārstāvjus un vairāk nekā 1000 dalībnieku.
Kaut arī kādam pussimtam valstu pārstāvniecība bija vairāk simboliska (piemēram, afgāņu skrējējas starts vai salu minivalstiņas Nauru jaunkundzes skrējiens, kas ātrumā līdzinājās Jelgavas skolnieču startiem), vadošajā simtniekā cīņa par jebkuru vietu izrādījās itin sīva. Pagaidām līderu lomu patur ASV ar 20 medaļām (no tām 9 zelta), seko Krievija – 19 medaļu (6 zelta), tad Etiopija, Francija un Baltkrievija ar 7 medaļām, bet pirmo divdesmitnieku noslēdz Lietuva (zelts diska mešanā vīriešiem). Igauņiem – 35. – 36. vieta (līdzās Turcijai). Latvijai – vieta otrā pussimta sākumā.
Parīzes stadions bija kā liels teātris ar uzvarētāju un zaudētāju emocijām, līdzjutēju jūtu izpausmēm un vairāk nekā 60 telesabiedrību doto iespēju visu to skatīt miljoniem sporta cienītāju visās pasaules malās.
Varoņi un antivaroņi
Sacensības parādīja savus varoņus un antivaroņus. Pēdējo lomā – ASV sprinta meistari: vispirms 100 metros Džons Dramonts ar veselu cēlienu protesta pēc diskvalifikācijas, ko Dramontam «piešķīra» superefektīvā starta iekārta, tad jau divas uzvaras guvusī (100 un 200 metros) Kellija Vaita pēc dopinga kontroles, par kuras sekām vēl IAAF komiteja lems (tāpēc arī medaļu skaitījumā minēts vārdiņš «pagaidām»). Savukārt varoņu lomās etiopiešu skrējēju trio, kas 10 000 metru distancē ieguva visas medaļas, mājinieku vispusīgā pārstāve Junisa Barbere, marokāņu skrējējs Gerūžs, zviedru daudzcīņniece Karolīna Klufta, un viņi nebija vienīgie.
Sacensībās apstiprinājās, ka sportā, līdzīgi kā mīlestībā, gadi netraucē, – līdzās astoņpadsmitgadīgajai Terenešai Dibabai no Etiopijas (zelts 5000 metros) un gadu vecākajam Kenijas skrējējam Kipčogem (arī 5000 m) par medaļu spožumu cīnījās četrpadsmitgadīgas skolnieces māmiņa Svetlana Krivelova lodes grūšanā, 35 gadu vecais poļu soļotājs Roberts Koržeņovskis, piecus gadus vecākais Skurigins no Krievijas (zelts un sudrabs soļošanā) un citi. Bet savulaik Jamaikas krāsās daudzas godalgas guvusī pašreizējā Slovēnijas pilsone Merlina Otija (dzimusi 1960. gadā!) tika līdz 200 metru sprinta pusfinālam.
No pārsteigumiem
Kas to būtu domājis – 100 metru finālā ASV sprinteri paliek bez medaļām! Tās gūst citi melnādaini skrējēji, kuru priekšgalā Kims Kolinss – pārstāvis no salu zemītes ar 40 000 iedzīvotāju Sentkitsas un Nevisas. Jābilst, ka šī minivalstiņa jau pērn paspējusi pasaulē laist pastmarku ar nākamā čempiona attēlu.
Neveiksminieki un ieguvēji
Vai mūsu pirkstgala – papēža meistars Aigars Fadejevs gūs motivāciju, lai startētu olimpiskajā skatē, vai atradīsies finansiālais atbalsts? – varam jautāt pēc neveiksmēm Parīzes stadionā ar apakšvirsrakstu «Latvijas soļotāju traģēdija». Tiesnešu iespējamo neobjektivitāti pieminēja arī medaļvalstu (Krievija, Polija) treneri, taču, šķiet, esam 10 gadskārtas nokavējuši, lai tiesnešu korpusā iekļautos arī Latvijas pārstāvji, kamēr tur tikuši indietis, ēģiptietis, portugālis, par kuru valstu soļotāju sniegumu nekas nav ne redzēts, ne dzirdēts.
Žēl, ka neveiksminieku pulkam jāpievieno mūsu šķēpraiži Ēriks Rags un Voldemārs Lūsis. Paradokss, ka Latvija un Vācija bija vienīgās valstis, kuru trīs pārstāvji bija izpildījuši A normatīvu un mājās palika vēl trīs citi, kas, iespējams, būtu veikuši kvalifikācijas attālumu (viņu vidū mūsējie Andis Anškins un Jānis Liepa). Arī Staņislava Olijara tikai divu barjeru veikums šokēja ikvienu Latvijas (un ne tikai) sporta līdzjutēju.
Atzinīgi jāvērtē Jeļenas Prokopčukas sasniegtais valsts rekords (10. vieta) 10 000 metru skrējienā (trešā ātrākā starp eiropietēm), arī Valentīnas Gotovskas sniegums (11. vieta) un Ievas Zundas gūtā pieredze 400 metru barjerskrējienā. Vēlēsim, lai mūsu daudzcīņniece Līga Kļaviņa kļūtu izturīgāka, tad arī kopsniegums gūs augstāku vērtējumu, lai gan pirmajās piecās disciplīnās TV ekrānos viņa Latviju zīmēja itin manāmi.
Tāds, lūk, izskatījās pagājušais čempionāts, kur līdzās lielvalstīm medaļas guva gan salu minivalstis, kur vieglatlētika ir sports numur viens (Sentkitsa un Nevisa, Trinidada un Tobago, Jamaika, Bahamas), gan valstis, kur sports – tā ir vieglatlētika (Etiopija, Kenija, daļēji arī Maroka), gan valstis, kur sports ir valsts vadītāju politikas balstīts un pašu (Lukašenko, Fidels Kastro) popularitātes stiprinātājs. To vidū ar dažādām sekmēm mēģina iespraukties arī zemes, kur vieglatlētika ir viena no 70 sporta veidiem, tostarp Latvija.
Bet medaļas kļūst «cietākas», to nosaka ne tikai finansiālā vērtība (8. vieta – 4000 USD, 1. vieta 60 000 un 100 000 USD par rekordsniegumu, kas šoreiz tika Ekvadoras un Polijas soļotājiem), bet arī tas, ka pēdējos gados arvien vairāk valstu ir sapratušas: medaļas pasaules čempionātā vieglatlētikā ir valsts (nācijas) prestiža un goda lieta. Varam jautāt – kā tas tiek izprasts Latvijas sporta apritē (esam vienīgā valsts Eiropā, kurai nav sava 200 metru skrejceļa, mūsdienīgas manēžas), arī Zemgales novadā, tepat mūsu pusē?
Vēlēsim, lai pēc gada olimpiskajās dienās Latvijas veikums būtu spožāks un savu vārdu tajā teiktu arī zemgalieši. (Parīzē šoreiz bija tukumnieki Modris Liepiņš, Līga Kļaviņa un Ilva Zunda.)
