Lepnums par savu pagastu Zaļeniekiem, gandarījums par sakoptajām vietām, prieks par cilvēkiem, kas tur dzīvo, un nerimtīgs darba spars – tas viss aumaļām plūst pretī no Zaļenieku kultūras nama vadītājas Ingrīdas Melakas.
Lepnums par savu pagastu Zaļeniekiem, gandarījums par sakoptajām vietām, prieks par cilvēkiem, kas tur dzīvo, un nerimtīgs darba spars – tas viss aumaļām plūst pretī no Zaļenieku kultūras nama vadītājas Ingrīdas Melakas.
Nav jau nekāda leiputrija arī Zaļeniekos, tāpat ir savas problēmas, kā jau visur trūkst līdzekļu, cilvēki kultūras pasākumus apmeklē mazāk, nekā gribētos, lai nopelnītu, jāstrādā vairākos darbos, un tomēr viņa labprāt un ar lepnumu stāsta par pagasta notikumiem un sevi:
«Kultūras nama vadītāja oficiāli esmu nesen, bet sabiedriskā kārtā dažādus sarīkojumus organizēju jau gadus piecpadsmit. Cik sevi atceros, esmu skaitījusi pantiņus, vadījusi pasākumus, dziedājusi un pat dejojusi. Gadus septiņus spēlēju teātri. Tas man tuvs jau kopš skolas. Lai cik jocīgi tas arī šķistu, mana pirmā profesija ir zootehniķe.
Ko pēc astotās klasītes var saprast par saviem nākotnes mērķiem? Ko gan tāds bērniņš zina no dzīves? Protams, bija grūti izdomāt, kur mācīties tālāk. Tā kā daudz laika pavadīju teātrī, biju nolēmusi mācības turpināt Rīgā Kultūras darbinieku tehnikumā, bet mamma mani nelaida: «Rīga tevi sabojās!»
Satiku draudzeni, gadu vecāku par mani. Viņa sacīja: «Ko tu raudi! Nāc pie mums uz Saulaini, tur ir burvīgs tehnikums!» Patiešām tolaik Saulaines tehnikums bija pazīstams visā valstī. Tā es tur sāku mācīties.
Mamma bija lopkope, tāpēc zootehniķa profesija arī likās tā pieņemamākā. Tomēr viens ir kādā specialitātē mācīties, bet pavisam kas cits – tajā strādāt. Vēl grūtāk, ja pats jūti, ka tas tomēr nav īstais arods.
Kādu laiku strādāju par zootehniķi Suntažos, bet pēc tam pārcēlos uz Zaļeniekiem, jo sovhozam vajadzēja ciltslietu zootehniķi. Pēc tam Vija Cīrule (tagad pagasta Padomes priekšsēdētāja), kas tolaik strādāja bērnudārzā, uzaicināja mani tur par nakts auklīti. Naudu ļoti vajadzēja, un es piekritu. Tā, kamēr bērniņi čučēja, rakstīju savus ciltslietu papīrus. Kad sākās atmodas juku laiki, pārgāju pavisam strādāt uz bērnudārzu, jo fermas visapkārt tika likvidētas. Pamazām no auklītes kļuvu par audzinātāju. Visticamāk, tieši pateicoties tam, ka tolaik strādāju bērnudārzā, tagad esmu pedagoģe. Neklātienē pabeidzu Daugavpils Pedagoģisko universitāti. Vislielākās problēmas, kā jau parasti, radīja naudas trūkums, alga bija 25 lati mēnesī, bet par dzīvokli vien bija jāmaksā 23 lati. Taču vienmēr viss ir labi beidzies…
Jau gadus desmit mūs saista draudzība ar zviedriem. Vienā no reizēm, kad viņi viesojās pie mums, kāds zviedru pensionārs mani aicināja pie viņiem mēnesi pastrādāt. Sākuma teicu, ka nebraukšu, jo skolā mācījos vācu valodu un pat to diez cik labi neatcerējos. Zviedrijā saimnieks man jautāja, cik es gribētu saņemt par darbu. Ko gan ar saviem 25 latiem mēnesī zināju atbildēt? Viņš man teica: «Maksāšu tev desmit reižu vairāk!» Es gandrīz noģību, toreiz tā likās tik milzīga summa! Nodomāju, ka esmu gan slinka – vai tad nevarēju pirms braukšanas angļu valodu vairāk pamācīties? Pēc tam nolēmu līdz nākamajai reizei pašmācības ceļā iemācīties. To arī darīju. Vēlāk augstskolā pasniedzēja brīnījās, kā tas var būt, ka tik labi runāju angliski, bet ar gramatiku tādas problēmas! Biju spiesta vēl pamācīties arī gramatikas likumus. Tagad jau angļu valodu mācu arī bērniem. Zviedrijas braucieni bija labs atspaids, lai es varētu samaksāt par studijām augstskolā.
Darbs pie mums rit pilnā sparā, tā tikai svešam šķiet, ka laukos nekas nenotiek. Kultūras namā darbojas trīs ansambļi, kas sevi ļoti labi parāda skatēs, teātris režisores Lūcijas Ņefedovas vadībā, kas arī izpelnījies skatītāju un profesionāļu atzinību, karatē pulciņš, tiek komplektēts tautisko deju kolektīvs un aerobikas grupa.
Mūsu pagastā kultūras darbinieku saknes ir senas, jo teātrim šogad paliek 130 gadu (jubileju gan svinēsim nākamgad) un arī pašam kultūras namam šogad aprit vērā ņemams gadskaitlis – 110 gadu. Mūsu pagastā netrūkst ievērojamu vēsturisku personu, kuru piemiņa jākopj, piemēram, Aspazija, Andrejs Stērste.
Pagastļaudis uz pasākumiem nāk atsaucīgi, sevišķi uz lielajiem koncertiem. Tādu mums ir četri – 18. novembrī, Ziemassvētkos, Lieldienās un Mātes dienā. Ļoti labi apmeklētas ir teātra pirmizrādes. Pārējie sarīkojumi, uz kuriem jāpērk biļete, ir mazāk iecienīti. Īsti nespēju saprast, kas noticis ar cilvēkiem, ka viņi tik maz nāk uz ballēm.
Tomēr mēs šeit, Zaļeniekos, nesūdzamies – mums apkārt ir sakopta vide, un, tādā dzīvojot, nevar justies slikti. Nejūtamies kā laukos – pamesti –, nebūt ne. Pačīkstēt jau arī varam, kurš gan nevar! Bet kas no tā mainīsies? Pirms vairākiem gadiem kaut kādā savā trakumā biju aizgājusi pie zīlnieces, viņa visai drīzā nākotnē naudu gandrīz kalniem solīja. Es arī sēdēju un gaidīju. Gaidu, gaidu… nav! Cilvēkam ir jāstrādā, par velti neviens neko nedod, un nav arī ko čīkstēt!
