Ainas kundze sēdēja pie galda virtuvē un klausījās radio. Klausījās un domāja par dzirdēto, par savu dzīvi, par nepiepildītām ilgām un par to, vai nākamajā rītā vispār maz piedalīties referendumā.
Ainas kundze sēdēja pie galda virtuvē un klausījās radio. Klausījās un domāja par dzirdēto, par savu dzīvi, par nepiepildītām ilgām un par to, vai nākamajā rītā vispār maz piedalīties referendumā. Ko viņai «tā Eiropa» spēs dot? Kāds labums Eiropai var būt no viņas? «Kas no manis var būt atkarīgs šai valstī, visu nosaka viltnieki, blēži un laupītāji?» viņa rūgti domāja piektdienas vakarā.
Mūžu Aina nodzīvoja darbā vien. Reizēm pat divos un trīs darbos. Bija, protams, ģimene, kurai, iztiku pelnīdama, viņa plēsās vai pušu, taču tai nekad neatlika laika. Ko tik viņa nebija strādājusi: bija pārdevēja, apkopēja, slaucēja…
Hruščova laikos,
kad Aina bija jauna, viņai tāpat kā visai tā laika paaudzei tika solīts: pacieties, ieliec sevi darbā bez atlikuma, un gan tu, gan tavi bērni dzīvos pārticībā, kam vārds ir komunisms. Pat precīzs laiks tika nosaukts – 1980. gads. Bet tikmēr bija vairākas stundas dienā jāstāv rindā, lai bērniem varētu nopirkt vienu vienīgu «ķieģelīti» – dīvainu militārās un kokrūpniecības kopproduktu, kurā zāģu skaidām mazliet bija pievienoti arī pārtikas milti.
Brežņeva laiki
Ainai bija pārticīgāki. Viņa, naktīs kvernēdama pie mācību grāmatām, neklātienē izmācījās par zootehniķi. Pelšes laikā mazpilsētiņu un ciematu iedzīvotāji drīkstēja iekopt dobītes tikai palodzes platumā, bet ap sešdesmito gadu vidu puslegāli, pusslepeni varēja atļauties turēt arī govi. Kopš tās dienas, kad tika iegādāta pirmā brūnaļa, bērni vairs tik ļoti nesāpināja ar mūžīgo «Mammu, gribas ēst!..» Piena pietika pašiem, un varēja kādu litru pārdot. Ainas dzīvei uzradās tāda kā krējuma kārtiņa.
Septiņdesmitajos gados viņai sāka klāties pavisam labi. Bērni viens pēc otra beidza skolu, ap Maskavas olimpiādes laiku trīs vecākie jau bija izveidojuši savas ģimenes, mājās palicis tikai pastarītis. Darbs arī vairs tik ļoti nelauza kaulus kā veikalā aiz letes: Aina strādāja sovhozā, uzmanīja graudu kalti un maltuvi, sekodama lopbarības ražošanai. Mājās, protams, kūtiņā bija pāris piena devēju. Kad bērni atbrauca palīdzēt norakt kartupeļus vai tāpat vien ciemos, viņiem līdzi tika doti brangi ciemakukuļi. Tajā laikā Aina arī paguva «apskatīt pasauli», pabija gan Igaunijā un Lietuvā, gan pat vienu reizi lidoja pa gaisu – uz Krimu. Aina bija ar dzīvi apmierināta: bērni nostatīti uz kājām, pašai veselība vēl turējās, lai gan teju klāt pensijas gadi; krājkasē ne jau kāds milzīgs, tomēr prāvs žūksnītis rubļu iekrāts, garāžā zaļš jauns žigulītis… Vārdu sakot, viņa apzinājās, ka dzīvo tāpat kā visi. Pārtikusi. Naudas vairāk nekā iespēju to tērēt.
Pēc tam pienāca astoņdesmito gadu beigas, Atmoda.
Aina bažīgi sekoja radio, ieklausījās savās bērnības atmiņās par Latvijas brīvvalsti. Kad arī no viņas mazpilsētiņas uz barikādēm Rīgā bija devies prāvs pulciņš vīru ar traktoriem, automašīnām, viņa lika nokaut cūku, lai vārītu zupu. Katru dienu viņa vārīja kāpostus un sūtīja uz Rīgu lielo piena kannu ar karstu virumu. Atmodas laikā ik diena nesa jaunas cerības – apgriezti proporcionāli šausmīgajām pagātnes atklāsmēm par okupācijas gados noklusēto. Tāpat kā kaimiņu un visu pārējo Latvijas iedzīvotāju prāti un dvēseles, arī Ainas galva bija pilna neziņas par nākotni, tādēļ viņa ļāvās intuīcijai, sirds balsij.
Deviņdesmitie gadi iesākās ar tīkamam reibonim līdzīgu pacilātību: no netikuma atkal tika godā celts īpašums, tika atdota un tiem, kas to vēlējās, piešķirta zeme. Bija iestājies
Breša laiku
zenīts. Aina par darbu sovhozā bija saņēmusi pajas un par tām iegādājās nelielu, vecu fermas ēku un pārdesmit hektāru zemes.
Sieviete, kas tikai pirms pāris gadiem bija kļuvusi par pensionāri, bet vēl enerģijas un spara pilna, visiem spēkiem ķērās pie saimniekošanas. Palīdzēja vidējais dēls. Kā toreiz bija pasākts, par lūžņu cenu varēja iegādāties vēl kustošu traktoru, pašizgāzēju, kaut daļu zemes apstrādes tehnikas. Zemgalē vislabāk padodas kvieši un cukurbietes. Labības iepirkuma cenas deviņdesmito gadu sākumā bija varenas. Par cukurfabrikai piegādātajām bietēm daļēji norēķinājās naudā, bet daļēji – ar cukuru. Tas šķita savādi, ka biešu audzētājiem pašiem vajadzēja to tirgot, taču tāds bija laiks: radiorūpnīcās algas aprēķināja un izmaksāja radiouztvērējos un telefona aparātos, zeķu fabrikās norēķinājās ar zeķēm… Kamēr vien rūpnīcas vispār pastāvēja. Taču pietika ar dažiem gadiem, lai tās iznīcinātu. Izmežģītā ekonomika arvien vairāk pārņēma arī lauksaimniecību.
Sākumā Ainai fermā bija ducis govju, auga bullēni gaļai, un aizgaldos rukšķēja pāris desmitu barokļu, ja par pienu un gaļu saņemtās naudas bija diezgan, lai iepirktu degvielu, mēslojumu un lopbarības piedevas, bet jau pēc pāris gadiem sākās Latvijas ekonomikas «amerikāņu kalniņi». Pārsvarā gan rindojās kritieni lejup. Līdz sliktai dūšai.
Par pienu Aina saņēma vairs tikai sešus santīmus par litru. Žigulītis sen dusēja mašīnu kapsētā, smagās piena kannas sieva ik rītu stūma uz piecus kilometrus attālo pienotavu. Kad to slēdza, pēc piena sāka braukt cisterna no rajona centra. Taču līdz ar to katrs litrs tika iepirkts par vēl mazāku sīknaudu.
Valdības nāca un gāja, mainījās zemkopības un ekonomikas ministri. Kādu laiku Aina prātojusi: kur gan loģika, ja par ekonomiku valstī atbild cilvēks, kas palicis zemniekiem parādā milzu summas par piegādāto pienu. Pēc tam prātot apnika, neatlika vaļas un nebija arī jēgas. Aina saprata, ka atmoda bijusi tikai kā rozā zvīņas uz acīm. Tās nu nokritušas, parādot Latviju, kāda tā ir: plika, izlaupīta un neapmierināta. Ainu pārņēma apātijai līdzīga vienaldzība un bezcerība – ļoti līdzīga tai bezizejai, ko viņa piedzīvojusi astoņdesmitajos gados padomju režīma stagnācijas pilnziedā. Ko viņa spēj mainīt? Neko. Viņa nav ritenītis tajā mašīnā, ko sauc par valsti: cilvēks, īpaši zemnieks, un sevišķi jau sīkais zemnieks Latvijā drīzāk ir slogs, nevis tautsaimniecības pamata licējs.
Tā domāja Aina, tādēļ viņa jau vairākas reizes vienkārši nebija gājusi vēlēt ne Saeimu, ne vietējo pašvaldību. Viņa jutās lieka un nevajadzīga. Bet varbūt bija vainojams vecums, kas pa šo laiku bija piezadzies nedzirdamiem soļiem un iemeties kaulos?
Pagājušajā rudenī tomēr sirmgalve gandrīz padevās kārdinājumam atkal sākt dzīvi no jauna, jau bija saposusies, lai dotos vēlēt par Repši un viņa komandu, tomēr līdz vēlēšanu iecirknim netika: «Ko nu es, vecene, maisīšos pa piesolītajiem
«Jaunajiem laikiem»,
manā mūžā to bijis tik daudz, diezin vai šie kaut ko mainīs.» Tā sprieda Aina. Un nu jau veselu gadu viņa dzīvoja, iekšēji gandarīta par savu viedumu: «Nu, vai es neteicu, ka nekas nemainīsies? Solīt jau nav nekāda māksla, bet kas kļuvis labāks?»
Kopš pavasara zināmās stundās Aina pat vairs nav klausījusies radio – kad stāstīts par labumiem, kas visus mirstīgos Latvijas iedzīvotājus sagaidot Eiropas Savienībā (ES). Apnicis. Nekas taču nemainīsies, neviens ne naudu, ne labklājību, ne pensijas tādēļ vien nenesīs, ka viņa, Aina, aizies un iemetīs urnā papīriņu ar krustu. To Aina neteica, ka viņa būtu pret ES, bet arī krustiņu rombiņā «par» roka neceļoties rakstīt, tādēļ viņa vienkārši ļaušot, lai viss rit, kā ritējis. Tik un tā zemnieki neko neiegūs, tik un tā ar pensiju nepietiks izdzīvošanai, tik un tā viņas darbs nevienam nebūs vajadzīgs, tik un tā ne jau kaut kur Briselē, bet tepat, Rīgā, valdība noteiks, kā vienkāršus cilvēkus stāvus iedzīt zemē…
Tā Aina prātoja, klausīdamās kārtējās ziņas par kārtējo plūkšanos kārtējā Latvijas valdībā. Viņai dzīve šķita vairs tikai gruzdam līdzīgi oglēm dziestošajā plīts rīklē, kas meta vāru blāzmojumu piektdienas smagajā krēslā. Ap sirdi bija smags tukšums. Jo no rīta viņa bija parakstījusi līgumu ar vietējo «lielo» lauksaimniecības firmu par savas zemes un fermas iznomāšanu. Viņa bija izšķīrusies par to, ka nav vērts, ka viņa vienkārši nevar vairs atļauties nodarboties ar lauksaimniecību tādā izpratnē, kā viņa to bija pratusi un darījusi sava mūža lielāko daļu. Rēķins izrādījās pavisam vienkāršs: izdevīgāk būs par katru hektāru gadā saņemt 14 latu nomas maksas nekā nopūlēties, audzēt bulli, lai to pēc pusotra diviem gadiem pārdotu par piecdesmit «brētliņām». Tehniku – lūžņos! Tā varēs ietaupīt degvielu. Nu, jā, degviela vairs nebūs vajadzīga vispār,» Aina gandrīz vai balsī sevi apsauca.
Viss. Sabija 13 gadu par fermeri – pietiek. Sirmgalve paturēs divus hektārus pļavu, vienu gotiņu. Stādīs kartupeļus – tikai sev, pati dzers slaukto pienu, bet maizei pietiks no plānās pensijas – 46 latiem, ko viņai atvēlējusi humānā valsts par smagu darbu 40 gadu laikā. Un tādēļ lai viņa dotos balsot par ES, par jaunu savienību, par kaut ko tādu, par ko nevienam nav īstas skaidrības?! Nē, to viņa nedarīs.
Aina izslēdza radiouztvērēju un devās pie miera. Vēl jau fermā ir govis, pie tām jādodas četros no rīta. Ir vēls, jāizguļas.
*
Svētdienas vakarā piezvanīja Aina. «Uzmini, ko es vakar izdarīju?» viņa sveiciena vietā sauca klausulē. Protams, ka nevarēju tikt gudrs.
«Biju balsot un nobalsoju par Eiropas Savienību!» sieviete sauca balsī, kas šķita kļuvusi jaunāka. «Pati nezinu, kādēļ sadomāju to darīt. Taču tagad esmu pārliecināta, ka darīju pareizi. It īpaši pēc tā teātra, ko naktī uz svētdienu bija sarīkojuši mūsu valdības vīri. Viņiem varbūt tie ir kumēdiņi un sava veida sports – ķengāties, gānīties, blēdīties un tā joprojām. Bet no tā visa cieš tauta. Un zini, es tomēr jūtos piederīga tiem ļaudīm, kas nevēlas, lai vienmēr valdītu visādi pekstiņu taisītāji! Eiropa viņus tomēr savaldīs. Ja arī tagad brūkošās valdības vietā nāks tāds pas bērnudārza un cūku kūts krustojums, es noteikti piedalīšos nākamajās Saeimas vēlēšanās. Ir tomēr svarīgi apzināties, ka vari teikt savu vārdu. Jo vairāk balsu, jo skaļāk skan, jo ticamāk, ka balsis tiks saklausītas.»
