Vakar «Delfu» interneta portāla lasītāji varēja atbildēt uz jautājumu: «Kāpēc Latvijas iedzīvotāji ik pēc četriem gadiem ievēl zagļus un korumpantus?».
Vakar «Delfu» interneta portāla lasītāji varēja atbildēt uz jautājumu: «Kāpēc Latvijas iedzīvotāji ik pēc četriem gadiem ievēl zagļus un korumpantus?» Piedāvātās atbildes nebija glaimojošas, toties gana trāpīgas: «Mēs visi esam stulbeņi»; «Citu nav» un «Pie varas nav zagļi un korumpanti». Kuram jautājumam piekrita vairākums? Otrajam. Nedaudz mazāk atbalstītāju bija pirmajam variantam. Tas jau arī saprotams, jo kuram gan gribas atzīties savā netālredzībā. Iznācis, ka atjaunotajā Latvijā nav bijušas nevienas Saeimas vēlēšanas, pēc kurām tauta izbrīnā nenoelstos – johaidī, kas tad īsti tur ir ievēlēts? Solīja, ka būs paši labākie, godīgākie un centīgākie, bet izrādās – atkal nekā.
Pēc referendumā pārliecinoši teiktā jāvārda ES, koalīcijas partijas beidzot ir kā no ķēdes norāvušās. Vismaz trijās ir atmodies zvērs. Nepagāja ne pāris stundu pēc nobalsošanas rezultātu paziņošanas kā viena no tām – Latvijas Pirmā partija – ar sava priekšsēža muti paziņoja, ka cauri ar mums ir – totalitārā diktatūra ar premjerministru priekšgalā visus noliks savās vietās. Tas, ka starp visām koalīcijas partijām nekāda mīlestība nepastāv, bija zināms jau sen. Augustā, kad virmoja kaislības par nākamā gada budžetu, pat Valsts prezidentei vajadzēja strīdniekus kušināt. Citādi nebija zināms, vai premjers Einārs Repše netiks «noknābts» pirms Latvijai liktenīgā balsojuma.
Tas, ka Repše nav nekāds zelta gabaliņš, bija skaidrs no paša sākuma. Tomēr, ja esam pietiekami objektīvi, nevaram noliegt, ka «Jaunais laiks» Latvijas politiskajā dzīvē ienesa jaunus laikus, kaut arī darīja to pēc savas saprašanas un mākas, kas metožu ziņā diezin ko neatšķīrās no vecajiem laikiem. Tā pati savu cilvēku ielikšana pareizajās vietās, ar tiem pašiem saukļiem, kurus piesauca iepriekšējās valdības un partijas. Tomēr viņu enerģiskā darbošanās guvusi lielas iedzīvotāju daļas atbalstu. Līdzīga situācija savulaik bija ar Tautas partijas vadītāju Andri Šķēli. Tāpat kā Repši vieni viņu dievināja, bet otri – neieredzēja. Ne velti šai partijai saglabājies pietiekami liels atbalstītāju loks, lai Saeimā būtu 20 deputātu. Tieši šis skaits vedina uz daudzām pārdomām par notikumu tālāko gaitu. To, ka pasakot A, būs jāsaka B, saprot arī paši nemiera cēlāji, citādi viss notikušais pārvērstos farsā. «Mācītāju» partija izskatās pati neapmierinātākā, bet «zaļie zemnieki» un «tēvzemieši» vismaz ārēji parāda, ka viņi jau neko, tikai bišķiņ apvainojušies par premjera ne pārāk demokrātisko vadības stilu. Vienreiz «tautpartijieši» jau aicināja balsot par neuzticības izteikšanu Repšem, tāpēc tagad viņi mierīgi var pastāvēt maliņā. Kaut gan šī klusā malāstāvēšana īsti nepārliecina – pārāk daudz iesāktu darbiņu tika izjaukts, neaicinot viņus par koalīcijas partneriem.
Ņemot vērā iepriekš sacīto, ticams, ka šoreiz būs jāaiziet pašam premjeram. Tas, ka «zaļie zemnieki» un «tēvzemieši» būs gatavi startēt jebkuras valdības sastāvā, domājams, nav jāpierāda. Jautājums ir par Pirmo partiju, jo, šķiet, ka pagaidām neviens īpaši ar viņiem nedraudzēsies. Parādās ne pārāk nesavtīgās intereses.
Vienīgais, kas ir skaidrs: par vecajiem laikiem nevar būt runas. Lai arī upe izskatās tāda pati, otrreiz tajā pašā ūdenī iekāpt nebūs iespējams. Pārāk daudz kas Latvijā kopš pagājušā rudens ir mainījies. Vienīgi jācer, ka pēc nākamajām vēlēšanām uz «Delfu» jautājumu mums neprasīs atbildēt…
