Herta kā jau Herta – viņu vienmēr urda nemiers par dažādām dīvainībām tirdzniecībā. Pati viņa mitinās drīzāk laukos nekā pilsētā, un tur, izejot pa durvīm, var noraut krāšņu ābolu no ražas pilnas ābeles. Tā arī būtu dzīvojusi.
Herta kā jau Herta – viņu vienmēr urda nemiers par dažādām dīvainībām tirdzniecībā. Pati viņa mitinās drīzāk laukos nekā pilsētā, un tur, izejot pa durvīm, var noraut krāšņu ābolu no ražas pilnas ābeles. Tā arī būtu dzīvojusi, savus ābolus pilnām mutēm ēzdama un nekā nenojauzdama, ja neuzrastos kāda viņas draudzene ar savu bēdu stāstu. Stāsts pats par sevi nebija nekāds īpašais – draudzene vienkārši kādudien, kā jau pilsētniece, kurai ābolīši uz lodžijas neaug, bija nolēmusi doties uz tirdziņu šos augļus nopirkt. Iegādājās, bet izrādījās, ka tirgotāja garšīgu vasaras ābolu vietā viņai «iesmērējusi» skābus un cietus rudens ābolus. Savai draudzenei Herta, protams, ābolus i veselu maisu iedeva, i vēl apsolīja atvest, bet galvā jau bija iemeties urdītājs. Tas nedeva un nedeva miera, līdz viņa nolēma: «Jāpalūkojas, kādus ābolus piedāvā veikalos!» Ne jau katram tuvumā ir tirdziņš, kur kārotos un uzturā tik nepieciešamos augļus un dārzeņus iegādāties, ne jau katram arī laiks turp doties un visu produkciju izgaršot.
Hertai šķita pašsaprotami, ka vismaz kāds veikals taču piedāvās latviešu pircējiem mūsu pašu garšīgos ābolus. Diemžēl iznāca pamatīgi vilties. Protams, tik centīga, lai ābolu meklējumos apskrietu visus pilsētas veikalus, Herta nebija, tomēr iecienītākajos lielveikalos ielūkojās. Plauktos starp importa persikiem, vīnogām, banāniem gozējās savītuši un ne pārāk skaisti importa āboli cenā no 25 līdz apmēram 60 santīmiem. Tā arī Herta īsti nesaprata, vai tikai viņai vienai šķiet pilnīgs neprāts laikā, kad Latvijas ābeles lūst no ražas, veikalos tirgot, būsim godīgi, ķimizētus no citām zemēm ievestus ābolus.
