Siltums, maigums debesīs kāpj, sauli sniedz un kūst.
Siltums, maigums debesīs kāpj,
sauli sniedz un kūst.
Es esmu viena un nesaprasta,
starp pārējām formām iezīmēta.
Sajust un padoties sāpēm…
Smiltis man saujā kā mīlestība tava
caur pirkstiem krīt un sasitas
pret akmeņiem.
Viņi ir nevietā, viņiem šeit nav jābūt…
Ar rokām es pieskaros tavai pierei
un kļūdos.
Tā nav tava.
Mana ilūzija…
Mani dedzina uguns.
Manas mājas deg.
Sadeg mani esamības ziedi,
savā vāzē esot.
Smadzenes pilnas un apreibušas
kā no lētas žļurgas.
Es esmu mirusi.
Nē, es vēl tikai mirstu.
Kaut pēdējais tas būtu,
ko šajā saulē jūtu.
Būtu pēdējais…
Kas tas, kas mani skar?
Tas neesi tu.
Tas ir kaut kas siltāks,
kaut kas bezgalīgāks.
Tas esi Tu, mans Kungs,
kas mani mazu skar.
Kaut pēdējais tas būtu…
Ingūna Tanona, 16 gadu