«Tēlniecība ir mans viedoklis par apkārt notiekošo – tas, ko citi varbūt ir izjutuši, bet nav redzējuši, vai arī viņiem vieglāk to izteikt vārdos.
«Tēlniecība ir mans viedoklis par apkārt notiekošo – tas, ko citi varbūt ir izjutuši, bet nav redzējuši, vai arī viņiem vieglāk to izteikt vārdos. Es to nespēju un tieši tāpēc piedāvāju iespēju to ieraudzīt,» par saviem darbiem saka topošā tēlniece Mākslas akadēmijas ceturtā kursa studente Ilze Nakopitjana.
Vārds, kuru visgrūtāk attiecināt uz Ilzes darbu klāstu, ir «viendabīgums». Viņas kontā ir skulptūras no animācijas filmu estētikas (kādā akadēmijas darba uzdevumā veidot vēsturiskas personības krūšutēlu viņa izvēlējās Simpsonu seriāla varoni) un klasiskā reālisma līdz tapšanā visneprognozējamākajām abstrakcijām. Tieši tāpat ir ar materiāliem. «Daudzi meklē, lai apstātos pie kaut kā viena – māla, koka, granīta –, justos atraduši savu materiālu, to, kurā spēj izteikties vislabāk. Par sevi to nevaru teikt. Turpinu meklēt un, manuprāt, varētu veidot jebkurā jaunā, vēl neiepazītā materiālā. Mani aizrauj tieši tā neizpētītā puse.» Māls, ģipsis, gāzbetons, akmens, koks, alumīnijs, bronza, papīrs. Vēl vienu šim sarakstam šovasar pievienoja starptautiskais čuguna lējēju simpozijs Liepājā, kur interesentu acu priekšā apmēram desmit latviešu, lietuviešu un igauņu mākslinieku sniegumā noritēja visas čuguna skulptūru tapšanas stadijas: no izejvielu sagatavošanas – radiatoru skaldīšanas divlatnieku lieluma gabaliņos – līdz gatavam darbam («Manējais – abstrakts darbs ar nosaukumu «Saulriets» – ir apmēram tik augsts,» Ilze izpleš rokas aptuveni pusmetru, «bet panest gan nevaru.») Simpozija noslēgumā darbi bija apskatāmi izstādē no darbnīcas netālajā Karostas kultūras centrā «K@2». To tapšana iemūžināta videofilmā.
Ilzes ceļš uz mākslu kā nopietnāku nodarbi ne kā brīvā laika pavadīšanu sākās vidusskolas laikā, kad vaļasbrīžu zīmēšanu viņa izdomāja papildināt studijā Jelgavas kultūras namā, un vadītājam Uldim Rogam saka paldies par durvju pavēršanu uz mākslas izteiksmes iespēju daudzveidību – pirmo ieinteresēšanu tajā, ko, Ilzesprāt, vislabāk viņa var piepildīt tieši tēlniecībā: «Nezinu, kur beidzas tēlniecība, kur sākas kas cits, bet tēlniecību izvēlējos tāpēc, ka tieši tā mani visvairāk rosina domāt par šo robežu nenoteiktību, un tālab man izteiksmes līdzekļu ziņā ir visietilpīgākā. Vienkārši rodas idejas, kurās tēlniecības izteiksmes līdzekļus apvienoju ar citiem, piemēram, video vai glezniecību.» Par ilustrāciju Ilzes teiktajam varētu kalpot videosižets ar zaļu kafijas krūzīti galvenajā lomā, kuras «tekstu» jeb vēstījumu runā vide, kurā tā nokļūst, un cilvēki, kas to izmanto. Vai arī skulpturālu veidojumu «klusā daba» pie sienas.
Tikpat dažādi kā darbi ir to ieceru dzimšana un materiāla loma tapšanā: ir reizes, kad tas spiests bez ierunām pakļauties skaidrai un nemainīgai, vēl pirms ienākšanas darbnīcā līdz galam izdomātai domai, un reizes, kad veidotājam jāpaļaujas uz to, ko veidojamais «pateiks priekšā». «Vieni ienāk galvā uzreiz, un skaidri zini, ko gribi, bet tas vairāk ir ar reālistiskajiem darbiem. Ir arī tādi materiāli, ar kuriem strādājot ilgi nezini, kas beigās iznāks – lielu lomu spēlē nejaušība,» darbu dzimšanu komentē Ilze, piebilstot, ka daudz ieceru aizmetas un nogatavojas ceļā starp Rīgu un Jelgavu. «Laiku, ko daudzi uztver kā apgrūtinājumu un sauc par veltīgi izšķiestu, es pavadu domājot un, galā – mājās vai akadēmijā – nonākusi, dodos ceļā izdomāto īstenot. Līdz pilnīgai skaidrībai reizēm gan paiet daudzas nedēļas. Jo vienmēr var gadīties, ka galu galā atskārsti – tas tomēr nav tas, ko gribu, un bezmērķīgums nedos spēku novest darbu līdz galam.»
2000. gadā Ilze pirmoreiz piedalījās Ledus skulptūru festivālā un kopš tā laika ir aktīva pilsētas norišu dalībniece. Šā gada Piena svētki iepazīto materiālu sarakstam ļāva pievienot divus, izmēģinot laivu veidošanu no tetrapakām un salmu piemērotību koncertvietas apkārtnes noformējumā. Jaunāko izpētāmo materiālu vidū ir epoksīda sveķi. «Pašlaik pētu, vai mana iecere atbilst to apstrādes tehnoloģijām. Mani interesē to «attiecības» ar ūdeni, jo skulptūrā domāju iesaistīt ūdenstilpes,» viņa stāsta par jaunāko ieceri, par kuru tuvāk vēl runāt pāragri, bet labvēlīgu tehnoloģisku un finansiālu apstākļu sakritības gadījumā tā, iespējams, nākotnē rotās kādu Jelgavas parku vai laukumu.
***
Ilze Nakopitjana
• Dzimusi 1981. gadā Dobelē
• Beigusi Jelgavas 1. ģimnāziju
• No 1999. līdz 2000. gadam mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas koledžā
• 2000. gadā iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā
• Piedalījusies Jelgavas ledus skulptūru festivālos, konkursā «Visuma radība» kopā ar ārzemju latviešiem, Neatkarīgā tēlniecības fonda konkursos un izstādēs galerijā «Daugava», jauno skulptoru ledus tēlniecības simpozijā Rīgā
