Vasariņa aizgājusi. Rudens jau pieklauvējis. Bet atnācis tik ar vēja pūtieniem, ar kādu negaidītu zibens rakstu.
Vasariņa aizgājusi. Rudens jau pieklauvējis. Bet atnācis tik ar vēja pūtieniem, ar kādu negaidītu zibens rakstu.
Stāv Raiņa parkā Rainis. Apkārt kokos jau mana sārtumu un zeltainumu. Stāv sapņotājs un gaidītājs. Pienāca septembris, saskrēja skolasbērni. Bet Rainis joprojām skumjš. Bija nelaiks, kad viņu apgānīja, kad viņa klātbūtnē neļāva augt pat dzīvības kokiem. Rainis gaidīja dzeju. Vai šoruden sagaidīja?
Savulaik svešu ideju gados te rudens pievārtē nāca, lai slēptā, skarbā, gaismu alkstošā dzejā pie Raiņa pateiktu to, ko citur nedrīkstēja. Dziedāja dziesmas, kas citur neskanēja. Tie nemiera gari pieklusuši. Tagad ir citi. Bet savās dienās Dzejnieks tos nesagaidīja. Bet varbūt bija tik klusi, ka citi pilsētā pat nepamanīja?
Jā, atbrauca Anda Līce. Viņas atziņai «mēs visi spļāvuši tai akā,/ no kuras tagad nākas dzert» ir apšaubāma nesenās vēstures mezglojumu atklāsmes vērtība. Vai mēs, to saprazdami, tāpēc pie Raiņa neiesim?
Nemaz jau nav jāstrīdas, kuriem mūs saukt un aicināt. Varbūt tas nemaz nav jādara aģentūrai «Kultūra», varbūt šo svēto dzejas misiju var uzņemties bērnu un jauniešu centrs «Junda», kurā savējā ir rosīgā Jelgavas dzejniece Gunta Micāne? Varbūt Dzejas dienu organizēšanā jāiesaistās mūsu laikrakstu redakcijām, neaizmirstot, ka kādreiz pie redakcijas galda sēdējis arī Leons Ozols. Tieši viņam pieder aicinošās rindas: «Un lai es klejotu, kur klejodams,/ uz šejieni man atkal vīsies gājums.» Vēl – vai Kultūras padome ir tikai naudas dalītāja, vai tā nav arī ideju un ierosmju paudēja? Varbūt jāsanāk kopā un, domu pie domas liekot, jāgudro, kā un ko darīt, lai Rainis savās septembra dienās Raiņa parkā nejustos skumjš un vientuļš? Nākamais rudens pienāks ātri…
