Reiz kādā marta sestdienā pēc motociklistu kluba «Zemgaļu leģions» biedru kopsapulces sēdējām Ozolnieku krodziņā un konstatējām, ka debesis ir svina pelēkas, nekas neliecina, ka pavasaris drīz būs klāt, cilvēki pie braukšanas ar «moci» tik drīz netiks.
Reiz kādā marta sestdienā pēc motociklistu kluba «Zemgaļu leģions» biedru kopsapulces sēdējām Ozolnieku krodziņā «Meka» un konstatējām, ka debesis ir svina pelēkas, nekas neliecina, ka pavasaris drīz būs klāt, cilvēki pie braukšanas ar «moci» tik drīz netiks.
Tā arī būtu pagājusi atlikusī dienas daļa, ja vien kāds nebūtu atcerējies, ka jūlijā Helsinkos būs «Rolling Stones» koncerts. To uztvēra dzirdīgas ausis, un pēc minūtes jau bijām vienojušies, ka braucam.
No idejas līdz realizācijai
Variants par braucienu līdz Tallinai un pārcelšanos uz Helsinkiem tika noraidīts – var taču braukt uz Liepāju, tur kāpt uz kuģa, kas ved uz Zviedrijas pilsētiņu Karlshamnu, un tad ar «močiem» doties uz Stokholmu, no kurienes pārbraukt ar prāmi uz Turku. Tālāk bija plānots ar līkumiem braukt uz Helsinkiem un 16. jūlijā noskatīties koncertu. Pēc daudzām interneta stundām un ar jaukas meitenes no «Scandinavian Tours» atbalstu tika izstrādāts detalizēts maršruts, kā arī sastādīts budžets un rezervētas naktsmītnes. Galvenais mūsu ceļojumā bija kārtīgi izbraukāties ar motocikliem pa Skandināvijas ceļiem un «tur, kur deguns rāda».
Starts Jelgavā
Tā pēc trīsarpus mēnešiem stāvējām Hercoga Jēkaba laukumā ar nopietnu apņēmību tuvākās nedēļas laikā pārvarēt vairāk nekā divarpus tūkstošus kilometru. Sākām ceļu uz Liepāju, lai vakarā kāptu uz kuģa «St.Petersburg», kas 12 vēja baudītājus un septiņus viņu dzelzs zirgus līgani aizvizināja no Latvijas krastiem. Kuģis pārsteidza ar plašajām kajītēm, ēdināšanu un reti saprātīgo alus cenu (0,7 lati par kausu). Tika piedāvāta arī pirts.
Pirmdiena
Nedaudz bijām kļūdījušies maršruta garuma aprēķinos (konsultanti attālumus bija uzrādījuši jūdzēs). Tāpēc paredzēto 320 kilometru vietā līdz Stokholmai vajadzēja nobraukt 500 kilometru 10 stundās, citādi kuģis uz Turku aizpeldētu bez mums. Ceļš no Karlshamnas līdz Stokholmai bija lielisks. Lielākā daļa Zviedrijas ceļu ir trīsjoslu, turklāt trešā ir godīgi sadalīta abu virzienu braucējiem – pusotru kilometru vienā virzienā ved divas joslas, bet pretējā virzienā – viena. Tas dod iespēju mierīgi apdzīt visus kravas auto un zviedru atpūtniekus ar treileriem. To ir daudz, un tie pārvietojas lēni.
Pēc aptuveni divām stundām iebraucām Kalmārā un kādu brīdi svārstījāmies, vai nedoties uz tuvīno Ēlandes salu, tomēr vēlme nokļūt uz kuģa bija spēcīgāka. Vestervīkā uzpildījām benzīnu, kas maksā 10 SEK litrā (vairāk nekā 70 santīmu). Kopumā pa Zviedrijas ceļiem nobraucām 585 kilometrus.
Prāmis «Silja Festival» mūs sagaidīja ar «normālām» zviedru un somu cenām – alus 4,5 EUR par puslitra plastmasas glāzi, vakariņas – par papildu samaksu. «Zemgaļu leģions» lielāko vakara daļu nostāvēja uz vaļēja klāja, priecājoties par mazajām jūrā izkaisītajām saliņām, kas veido milzīgu arhipelāgu – šēras starp Stokholmu un Turku –, radot ilūziju, ka kuģis nekādi nespēj izbraukt no ostas.
Tā kā Somija un Zviedrija ir ES valstis, kuģa reiss skaitās iekšējais, tāpēc «Tax Free» nebūtu jādarbojas. Tomēr maršrutā ir iekļautas Ālandu salas, kas ir autonoms reģions ar savu parlamentu un karogu. Tāpēc tiek uzskatīts, ka kuģis uz brīdi izbrauc no ES, un beznodokļu veikali var darboties ar pilnu sparu.
Otrdiena
Deviņos no rīta «Silja Festival» jau bija pietauvojies Turku. Somu robežsargus mēs maz interesējām un pēc dažām minūtēm, melnajās ādās tērpti, jau stāvējām uz Somijas asfalta 30 grādu karstajā Somijas saulē. Taču tas mūs īpaši nesatrauca. Mierīgi līkumojot pa pusaizmigušo pilsētu, nesteidzīgi virzījāmies uz Paimio pusi. Turpat Turku pievārtē benzīntankā notika ekspresapspriede, kurā nolēmām – par spīti karstumam tūliņ nebrāzīsimies pa maģistrāli uz Helsinkiem, bet gan paklaiņosim pa Somijas dienvidrietumu daļu un iemetīsim aci pilsētiņās, kas, pēc internetā atrastajiem aprakstiem spriežot, solījās būt itin jaukas.
Aiz Paimio braucām tālāk uz Marttilas pusi. Asfaltētais ceļš sekoja Paimionjoki upes krasta līnijai. Acīmredzot senos laikos upe bijis svarīgs transporta sistēmas elements ar nepieciešamību brīvi piekļūt krastiem jebkurā vietā, tādēļ attālums no ceļa līdz upei nekur nepārsniedz 200 metru. Un mums atlika tikai priecāties par upi un baudīt fantastisku ceļu – līkumotu, kalnainu, ar lielisku segumu, kā radītu piedzīvojumam ar motociklu.
Nobraukuši vēl 25 kilometrus, sasniedzām Somero – kārtējo nelielo, bet jauko somu pilsētiņu, kas dzīvo savu nesteidzīgo, pārtikušo dzīvi un priecājas par dāsnajiem saules stariem. Saulaino un karsto vasaras laiku somi patiešām prata novērtēt, jo tā nav bieža parādība šajā ziemeļzemē. Mazs somu jociņš: «Somijā ir ļoti īsa vasara. Šogad tā bija piektdien.» Sava sāls tajā ir.
Starp citu, Somija ir klāta vieniem akmeņiem, un mīksta, zaļa zālīte redzama reti. Kad piestājām papētīt mežu, mūs pārsteidza priedes, kas ielaidušas saknes starp akmeņiem sakrātā augsnes kārtā, un sūnas, kas aug tieši uz akmeņiem. Jokojām, ka somiem ir vienkārši sākt celtniecību, jo nav jābetonē pamati: atliek tikai izurbt akmeņos caurumus un pie tiem pieskrūvēt māju. Izrādījās, ka patiesība nemaz nebija tālu.
Līkumojām pa mazajiem celiņiem, meistarīgi izvairoties no maģistrālēm, un sajūsminājāmies par braucienu. Pašaurs, līkumains un kalnains ceļš ar ideālu asfaltu veda gar pāris skaistiem ezeriem, piedāvājot ceļotājiem arvien jaunas un jaunas dabas gleznas. Helsinkos orientēšanās nesagādāja nekādas problēmas, un sešos vakarā jau novietojām spēkratus pie hosteļa «Academica», kam bija lemts uz pāris dienām kļūt par mūsu mājām.
Bijām veikuši apmēram 330 kilometru. Brauciens tika atzīts par jauku un ieteicamu arī citiem mototūristiem. Secinājām, ka 300 – 400 kilometru ir vienas dienas pārvietošanās garums, lai fiziski nenogurtu un atliktu laiks arī kaut ko apskatīt.
Trešdiena
Šajā dienā notika pasākums, kas bija viens no ceļojuma mērķiem – «Rolling Stones» koncerts. Tā kā dienas pirmā daļa bija brīva, nolēmām paklaiņot pa Helsinkiem un aizbraukt nelielā ekskursijā ar kuģīti uz cietoksni «Suomenlinna».
Uz turieni kuģītis atiet ik pēc 20 minūtēm, biļete vienā virzienā maksā 3 EUR, abos – 5 EUR. Cietoksnis nav tikai muzejs. Tur pastāvīgi dzīvo ap 900 cilvēku, un saliņa ir arī populāra Helsinku iedzīvotāju atpūtas vieta. 19. gs. sākumā cietoksnis tika uzskatīts par pilsētu pilsētā; tajā pastāvīgi dzīvoja 4600 cilvēku, bet Helsinkos tikai 4200, un «Suomenlinna» faktiski bija Somijas otrā lielākā pilsēta pēc Turku.
Helsinkos īstu vecpilsētu (kā, piemēram, vecā Tallina) neatrast. Tomēr vēsture ir atstājusi iespaidu uz sadzīvi: daudzi uzraksti ir gan somu, gan zviedru valodā, bet krievi Somijā joprojām netiek sevišķi labi ieredzēti. Starp citu, Somijā ir likums: ja kādā reģionā cittautiešu ir vairāk par 10 procentiem, tur jāievieš divvalodība. Tādēļ visi ceļa rādītāji Somijas rietumu daļā ir gan somu, gan zviedru valodā. Kopumā Helsinki atstāj praktiskas un pragmatiskas pilsētas iespaidu: pieminekļiem – sava vieta, sadzīvei – sava. Nekādu satiksmes ierobežojumu atsevišķās pilsētas daļās, gandrīz visu ielu malās atļauts apstāties, tiesa, lielākoties par maksu. Lielu sastrēgumu pilsētā nebija ne rīta, ne arī vakara stundās.
«Rolling Stones»
Tādi fani, kas pirms megazvaigžņu koncertiem jau dienu iepriekš aizņem vietiņu pie skatuves, neesam, tādēļ uz olimpisko stadionu devāmies kādu stundu pirms koncerta sākuma. Pie ieejas brīvi varēja iegādāties biļetes «no rokas», turklāt cenas bija aptuveni tās pašas kā uz biļetēm. Pie pašas ieejas redzējām situāciju, kas diezgan labi raksturo somu attieksmi pret rakstītiem un nerakstītiem likumiem. Stadionā laida iekšā pa vairākām ieejām, kas bija apzīmētas ar burtiem, un attiecīgais burts bija uzdrukāts arī uz biļetēm. Mums tika atvēlēta C ieeja, taču priekšā ieraudzījām aptuveni puskilometru garu rindu. Cilvēks no bijušās PSRS, protams, vispirms noskaidros rindas cēloni, izpētīs iespējas un tikai tad stāsies pašā rindas galā. Tā arī darījām. Izrādās, ka katrā ieejā darbojās četri pieci kontroles punkti, kuros apmeklētājam tiek pārbaudīta biļete, kabatu un somu saturs. Bet somu fani kāda neizprotama iemesla dēļ stāvēja rindā pie viena no pārbaudītājiem, kamēr pārējie žāvājās un bezdarbībā kasīja vēderu. Protams, ātri pieteicāmies pie brīvajiem iekšālaidējiem un jau pēc pusminūtes bijām stadionā.
Drīz vien uz skatuves kāpa «ZZ Top». Par mūziku un mākslinieciskām vērtībām diez vai ir vērts spriedelēt. Vecīši vienkārši uzkāpa uz skatuves, uz drusku atskaņotām ģitārām «noblieza» «Gimmie All Your Lovin’» un dažus citus 80. gadu hitus.
Par «Rolling Stones» var teikt – dižs šovs ar fantastiskas kvalitātes skaņu un lielisku vizuālo ietērpu: videoekrāni, uguns strūklakas, mazu, sarkanu papīra mēlīšu izkaisīšana un citi pārsteigumi. Beigās tomēr nolēmām, ka pasākums bija varen labs, un šo lēmumu atzīmējām ar alus kausu krodziņā, ko nemaz nebija tik viegli atrast, jo lielāko daļu krogu ver ciet relatīvi agri, bet pārpalikušos bija okupējuši no dejošanas nogurušie somu fani.
Ceturtdiena, piektdiena, sestdiena
Pēc koncerta daži motobrāļi jutās saguruši un nolēma pamest mūsu jauko kompāniju, lai ar līkumiem pa igauņu zemi dotos dzimtās Jelgavas virzienā. Tikmēr nospriedām, ka iespēja apceļot tūkstoš ezeru zemi, turklāt ar «moci», mums tuvākajā laikā diezin vai radīsies un tādēļ jāizmanto izdevība – jābrauc!
Kāpām uz spēkratiem un pēc stundas bijām Porvo, bet pēc pusotras – jau pilsētiņā Lovīsā, kas atrodas apmēram 90 km attālumā no Helsinkiem. Tā kā dienu iepriekš vienu cietoksni jau izpētījām un priekšā gaidīja vēl viena pils Savonlinnā, uz Švartholmu nolēmām nekuģot. Tā vietā izbraukājām vecpilsētu un izpētījām vecās koka ēkas, kuras laika zobs, šķiet, tā arī nav skāris. Jāteic, ka Lovīsa visai maz atgādina apmetni ar vēsturisku militāru nozīmi, tā vairāk izskatās pēc mazas, jaukas kūrortpilsētiņas ar jahtu ostu un neskaitāmiem kuģīšiem, jahtām un laivām.
«Uztankojuši» braucamos, devāmies uz Kotku.
Lovīsu var uzskatīt par tipisku mazpilsētu ar 7500 iedzīvotājiem, kuras stratēģiskā nozīme ir palikusi vēsturē, bet Kotka ir mūsdienīga, elpojoša pilsēta. Kaut arī iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar pasaules metropolēm ir niecīgs – tikai 56 000 (Jelgavā ir par 10 tūkstošiem vairāk) –, Kotka ir pietiekami svarīga Somijas ekonomikai – tā ir lielākā valsts eksporta osta. Nolēmām apmeklēt jūras muzeju (The Kotka Maretarium), kur par 9,5 EUR var aplūkot milzu akvārijus ar zivīm, kas mīt Somijas ūdeņos. Vienā zālē iekārtots jūras teātris – skatuves vietā ir milzīga stikla siena, caur kuru var vērot zivju draiskošanos. Ļoti nomierinošs pasākums, turklāt vēss, kas, ņemot vērā 33 grādu karstumu ārā, bija diezgan svarīgi.
Somi itin savdabīgi risina tiltu problēmu: ja ceļam pēc loģikas būtu jāšķērso ūdenstilpe, taču attālums no viena krasta līdz otram ir pārāk liels (t.i., tilta būves izmaksas būtu milzīgas), viņi tiltus neceļ un tajā vietā ierīko mazus bezmaksas prāmīšus. Tie tā arī visu dienu braukā no viena krasta līdz otram, pārvadājot automašīnas. Uz viena tāda prāmīša nonācām arī mēs. Lai romantisko ainavu cienītāju laime būtu pilnīga, ezerā mierīgi šūpojās vientuļa burulaiva.
70. gados, lai demonstrētu guļbūvju priekšrocības un popularizētu ekoloģiski tīrus materiālus, priežu mežā tika uzcelts 40 dažādu guļbaļķu paraugbūvju, un tagad tur iekārtots itin jauks kempings. Pa ceļam izliktas brīdinājuma zīmes «Uzmanību! Golfa bumbiņas!». Izrādās, viena no populārākajām «Kerimaa» atrakcijām ir golfa laukums, un dažviet bedrītes izvietotas abās pusēs ceļam. Pasākums norit tipiski somu garā: visi ir brīdināti, un saimnieki var mazgāt rokas nevainībā, kaut arī jēgas no brīdinājuma, manuprāt, ir visai maz – es nespēju iedomāties auto, kas, manevrējot pa šauru zemes ceļu, veiksmīgi izvairās no lidojošām golfa bumbiņām. Mūs sagaidīja pati saimniece un ar laipnu smaidu iekasēja 100 EUR par divvietīgu mājiņu, visžēlīgi piemetot talonu, kas nozīmēja pie vakariņām glāzi vīna bez maksas.
Benzīntanku trūkums Helsinku pievārtē gan var nokaitināt motociklistu, kas sen pārslēdzis degvielas padevi uz rezervi un bažīgi rēķina bākā atlikušās piles. Tomēr arī šis nervu pārbaudījums beidzās laimīgi – ar inerci ieripojām glābējtankā ar uzrakstu «Shell». Salējām benzīnu, izdzērām kārtējo kafiju, un pēc 40 kilometriem jau atkal mūs gaidīja viesmīlīgais «Academica» personāls. Šo hosteli novērtējām kā ieteicamu arī citiem tūristiem. Patiesībā tās ir studentu kopmītnes, kas vasarā darbojas viesnīcas režīmā. Lai gan viesus tur nesagaida šveicars livrejā, tomēr numuriņi ir tīri, katrā ir duša un pat maza virtuvīte, bet pie personāla var dabūt traukus un, piemēram, gludekli. Cena 54 EUR diennaktī par divvietīgu numuru arī likās pieņemama, vismaz Helsinku centra daļā neko lētāku neatradām.
Nākamajā dienā «SuperSeaCat» pusotrā stundā mūs «aizpeldināja» līdz Tallinai. Sekoja 350 kilometru brauciens ar divu stundu nīkšanu uz robežas – un ceļojums bija beidzies. Sešās dienās nobraucām divarpus tūkstošus kilometru.
***
Daži secinājumi
• Plānojot ceļojumu ar motociklu, dienas nobraukumu vajadzētu paredzēt ne lielāku par 300 – 400 kilometriem.
• Ceļvežu un karšu nekad nav par daudz, turklāt ieteicams dienas maršrutu iepazīt iepriekš, pat iemācīties no galvas. Rūpīgi karšu pētījumi nodrošināja to, ka nekur neapmaldījāmies un visās plānotajās vietās nonācām laikā.
• Ne mirkli neapšaubot rokeru atziņu, ka braukšana grupā ir kaifs, tomēr apgalvoju, ka diviem trim «močiem» ir ne tikai vieglāk manevrēt pilsētā (sevišķi nepazīstamā), bet arī vienkāršāk vienoties par dažādiem sadzīviskiem sīkumiem un pasākumu programmu. Turklāt nevajag aizmirst, ka neierastos apstākļos atklājas cilvēka patiesā daba, precīzāk, viņa spēja savaldīties un saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi.
• Taču pats galvenais secinājums ir: ceļot ar «moci» nozīmē vienreizējas izjūtas un emocijas, ko nevar gūt ne organizētā autobusu ekskursijā, ne arī izbraukumos ar automašīnu.
