Tie bērni, kas televīzijā neskatās šausmenes un plikas tantes, bet klausās pasakas, zina vienu pamācošu – par kāli, kuru kāds večuks iestādījis un izaudzējis lielāku, nekā spējis izraut.
Tie bērni, kas televīzijā neskatās šausmenes un plikas tantes, bet klausās pasakas, zina vienu pamācošu – par kāli, kuru kāds večuks iestādījis un izaudzējis lielāku, nekā spējis izraut. Saucis talkā večiņu, nākusi mazmeita, suņuks, kaķītis, bet arī to spēciņi bijuši par vājiem. Kad attecējusi pelīte, tad gan izvilkuši kāli no zemes, mielojušies visu ziemu, slavējot večuku, kas bija sēkliņu kaisījis. Šādas un līdzīgas pasakas saklausījušies, bērni izaug par vīriem un ministriem. Un ministri no saviem portfeļiem riekšām grābj sēklu un kaisa pa labi un pa kreisi – ja nu kaut kas uzdīgst.
Pirms daudziem gadiem KAUT KAS uzdīga arī. Vai TAS bija ēdams vai neēdams, kas zina. Taču, ja reiz Ministru kabineta dobē kas uzdīdzis, stādiņš jālaista un jāčubina, lai tautai tiek vitamīni un spēks – viss notiek iedzīvotāju labā, viņu interesēs. Kad uzdīga TAS, TAM vispirms tika izgudrots iespaidīgs un svarīgs nosaukums: «administratīvi teritoriālā reforma». Tā auga, auga, brieda, brieda. Līdz uzbrieda tik milzīga, ka pat šķita – valdībai nav svarīgāka uzdevuma par šo reformu un tās ieviešanu līdz tādam un tādam datumam (līdz 2004. gada 1. janvārim), tieši uz tējas laiku. Tika tērēta (nodokļu maksātāju!) naudiņa, lai (nodokļu maksātājiem) pierādītu, cik viņiem (nodokļu maksātājiem) būs jauka dzīve, ja uz pagastmāju nebūs jāskrien vai ik minūti, bet tikai reizi gadā, jo tā atradīsies daudz tālāk. Tika tērēta nauda pētījumiem un analīzēm: vai labāk Latviju sadalīt 102 vai 33 gabalos? Viena valdība piegrieza un dalīja, – iztērēja, bet nesadalīja. Cita valdība nāca, tērēja, piegrieza, dalīja – nesadalīja. Piesteidzās «Jaunais laiks» un arī teicās tērēt, lai reāli sadalītu. Vismaz trīs ministru paaudzes (kas vispār tikušas «ieņemtas» tikai šā uzdevuma veikšanai) briedināja sākotnēji kaisīto sēklu, līdz nu kālis izaudzis tik liels, ka ne pats ministrs Ivars Gaters, ne viņa kabineta biedri nespēj ar to tikt galā. Jo kālis kļūst vecāks, jo sīkstāks un masīvāks. Nu jau radīti veseli pieci plāni, paredzot Latvijas dalījumam piecus variantus, kas cits no citas atšķiras tikai ar veidojamo novadu skaitu. Tomēr, lai cik daudz šķēlēs valdība plāno sagriezt lielo kāli (vai, manis pēc, mārrutku), lai kā nopūlas, iestāstīdama tautai, ka «tieši tik» gabalos Latvija būtu sadalāma – nekas nav no vietas izkustējies, kālis joprojām tup dobē.
Citviet Latvijā jau spontāni rīkotas talkas, lai līdzētu valdībai dabūt prom to lielo labuma kaudzi, tas ir, rīkotas iedzīvotāju sapulces, vairāki desmiti pagastu jau apvienojās «brīvprātīgi», lai gan, atklāti sakot, paši joprojām netiek īsti gudri, kādēļ to darījuši. Jo neviena līdzšinējā valdība nav papūlējusies paskaidrot, kāds labums var būt no reformas, kādēļ tā vispār vajadzīga, kādi (un kāpēc tieši tādi) ir kritēriji novadu izveidei. Tā vietā tiek pasludināti strikti termiņi, kad reformai jābūt pabeigtai – kā kolhozu laikos par godu pistoļsvētkiem vai 1. maijam.
Beidzot, netikdami galā ar vareno kāli, vakar ministri to aplūkot aicināja Saeimas deputātus: «Re, cik lielu un labu darbu esam veikuši!»
Tomēr arī simts gudro galvu, pieres sastūmušas, daudz gudrākas par pašu kāli netika.
Grūti valdībai, grūti parlamentam: nespēj un nespēj atzīties, ka visa tā kāļu būšana savulaik uzrīkota un joprojām turpināta tikai tādēļ, lai politiskajām partijām būtu vieglāk tikt pie varas un realizēt to. Citas jēgas šādai reformai nav.
Tomēr lai reforma nevienu nenomāc kā lietuvēns. Kāds Saeimas deputāts aprēķinājis: ja administratīvi teritoriālo reformu turpinās vilkt un stumt, un viļāt līdzšinējā tempā, tad to īstenot varēšot ne agrāk kā pēc 45 gadiem.
Tas nomierina un priecē.
