Taisnība klasiķim, kas jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados konstatējis: «Agrāk paģiras vien bija, tagad – stress un depresija».
Taisnība klasiķim, kas jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados konstatējis: «Agrāk paģiras vien bija, tagad – stress un depresija.» Uzklausot un reizēm uz papīra strēmelēm pierakstot dažādus leišmales atgadījumus un dzīves gājumus, tie savijas tādā kā rapsodijā, kas brīžiem pāriet skumjā dzērāju dziesmā. Lai gan tiešām «katrs gadījums ir īpašs», kopumā šķiet, ka, laikam ritot, «stress un depresija» nevis mazinās, bet aug. «Īpašo gadījumu» summa leišmalē palielinās straujāk par optimismu, vīri nodzeras arvien grūtsirdīgāk, bezcerīgāk un… mērķtiecīgāk.
Kaimiņš, saukts par Sēņu veci, tāpat kā vairums Viršu pagasta vīru, algotā darbā nav strādājis kopš kolhozu laikiem. Kopsaimniecība «Saulainā tāle», savulaik būdama viena no atzītākajām Latvijā, bija pacentusies kļūt arī par vienu no pirmajām, ko ļāva saplosīt, izūtrupēt, izlaupīt un izvazāt. Tas nenotika ne vienā dienā, ne mēnesī, taču kaut kā iznāca, ka pēc gada tur, kur bija slavenas fermas, sienās rēgojās melni logu caurumi, bet jumti gluži vai aizlidojuši pa gaisu, lai nolaistos viensētu un privātmāju pagalmos. Mehānisko darbnīcu durvis rudens vējos griezīgi ņaudēja, pagalmā danci grieza krītošās lapas, bet, vējam norimstot, kādreiz rosīgajā placī iestājās bezcerīga pamestība un klusums. Toties daudzu viensētu pagalmos un dārzos bija iestūķēti pat vairāki traktori, kravas automašīnas un autoceltņi, sējmašīnas, dažādi citi verķi. Kuram nepietika nekā nopietnāka, ko «prihvatizēt», tas piemiņai no kolhoza laikiem bija paķēris kaut vai vezumu ķīpu šņoru, kaut piķa klučus, jo «gan jau varbūt noderēs».
Sēņu vecis, ko kristītā vārdā sauc par Stasi, bija apprecējis vai visā leišmalē krūtaināko sievu. Citi kolhoza vīri viņu apskauda – gan par kuplo lauleni, gan par to, kā viņa prata it kā neuzmācīgi saturēt un pacelt nelielo mājas saimniecību. Vairākas govis, suķi un vistas palīdzēja tikt gan pie savulaik modīgajiem kremplīna tērpiem, gan žigulīša un pat jaunas mājas, kuras silikāta ķieģeļu sāni joprojām balo pret karjera malas alkšņiem.
Stasim bija tikai viena bēda: viņa sieva Zelma kļuva arvien kuplāka miesās, taču ne jau no Staša sēklas, bet gan no pārmērīgas ēšanas. Šķita, ka viņa bija apņēmusies stāvus ieēsties kapā pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka bērnus dzemdēt viņai nav lemts. Sievišķis kļuva resnāks ne vairs pa mēnešiem, bet dienām. Laikam jau tā būs bijusi kāda nedziedināma kaite, ja reiz neko nevarēja iesākt… Ap to laiku Stasis arī sāka tik traki dzert sīvo. Jo vairāk uzblīda Zelma, jo mazāk viņa spēja pakustēt. Vien augām dienām sēdēja pie virtuves loga un, allaž kaut ko valstīdama mutē, raudzījās tālumā, kur aiz mežiņa bija vietējais veikals. No turienes pakrēslī mēdza pārrasties Stasis. Zelmas vienīgā izklaide tad bija pa gabalu minēt, vai vīrs nāk uz savām īstajām vai arīdzan «gumijas kājām» streipuļu streipuļiem.
Agrāk Stasis kolhozā bija vilcis apkures sistēmas nepiesildāmajās Līvānu mājās, uzstādījis vannas un mainījis klozetpodus. Dzīvoja pārticīgi un bijis labi ieredzēts. Taču tieši tolaik, kad dalīja bijušās kopsaimniecības bijušo santehnikas noliktavas mantu, viņš kaut kādas lētas desas dēļ bija tik pamatīgi sastrīdējies ar Zelmu, ka aizdevies uz Viesītes pusi pie vienas savas vecas brūtes. Pie viņas tīkami kārnā sāna Stasis arī nogulēja savu laupījuma kumosu. Kad atgriezās pie Zelmas pavarda, kolhoza mantas vairs nebija. Stasis pēkšņi bija kļuvis plikāks un nabadzīgāks nekā viņa padotie, kas nu bija tikuši pie visādiem dzelžiem, krāniem, šļaukām un rorēm. Deficīta apstākļos to visu varēja ātri pārvērst naudā vai, vēl labāk, apmainīt pret kaut ko noderīgāku. Vairums «Saulainās tāles» veču kā no gaisa nokritušo mantu steidza apmainīt pret tā laika viscietāko (tas ir, visšķidrāko) valūtu – šņabi, jo krievu rublim vairs nebija nekādas vērtības, vēlāk nākušajiem «repsīšiem» tā bija vēl mazāka, bet, kad Latvijā atgriezās īsteni smagais lats – vairumam vairs nebija ko pārdot, toties bija iemantots hronisks alkoholisms.
Stasis sāka dzert vēl vairāk. Sākumā aiz kreņķiem par to, ka palicis bešā. Pēc tam viņš plostoja no dusmām pret veco brūti, kuras kaulu dēļ bija palaidis garām lielo iespēju tikt pie mantas.
Pēc tam viņš pēkšņi pārtrauca dzert, kļuva prātīgs un saimniecisks. Zelma nespēja vien nopriecāties, vakaros vērodama pārnākošā vīra sprigano gaitu uz īstajām kājām. Stasi bija pārņēmusi doma pievērsties biznesam. Kolhozi bija kļuvuši tukši, lielās auto bāzes arī izputējušas, taču izvazāto un vēl izvazājamo mantu ar kaut ko vajadzēja pārvadāt, tādēļ viņš bija nolēmis pievērsties «transporta pakalpojumu sniegšanai». Pagastmājā pat bija sarūpējis oficiālu dokumentu, kur bija rakstīts, ka viņš to drīkst. Viņš pierunāja Zelmu pārdot divas govis un nopirkt smago mašīnu. Un tā kādu dienu viņš kopā ar savu draugu, bijušo autorallistu, devās uz kaimiņu rajonā rīkoto tehnikas izsoli un noplukušā kantorīša piesmēķētajā zālē tika pie divu govju vērtības ekvivalenta dzelžos.
Lietotās tehnikas placī Stasis ar Herbi (tā sauca viņa līdzņemto ekspertu) stāvēja, mutes atpletuši: kurš no vāģiem varētu būt īstais? Laukuma pārraugs, uzmodināts no lielām paģirām, negribīgi un vienaldzīgi pieveda pie tīri ciešama izskata kravinieka. Tiesa, kabīne bija ielīkusi kā pa sprandu dabūjusi, pakaļējā borta vietā – caurums, lielāks par pašu bortu.
«Vai tā kaste kādreiz ripojusi ar?» Herberts jautāja vecajam pļēguram.
«Šurp atbrauca. Motors labs. Pavasarī no kapitālā remonta. Tikai mazbišķiņ palaupīts.»
«Drīkst tuvāk papētīt?»
«Ja tev tāda patikšana…»
Herbis atrāva pārsegu, līdz pusei pazuda motora nodalījumā. Nosmērējies, taču zibošām acīm viņš pēc brīža ierausās kabīnē, grābstījās gar vadiem, kaut ko raustīja, tad pamirkšķināja Stasim:
«Velc laukā, vecīt, kandžas blašķi! Ja vecais atkusīs, mēs šo to piemangosim, un tad tev būs zvērs, ne vāģis! Tā ir kārtīga mašīna. Dzelžus var piemetināt, dēļus nomainīt, bet galvenais – motors, rāmis, ritošā daļa – kā jauna! Jādabū tikai vietā tas, kas noskrūvēts.»
Īgnais vecis, laukuma pārzinis, pudeli dabūjis, kļuva smaidīgs kā zīdainis ar knupīti:
«Jūs tik esat feini puikas, zināt, kas kārtīgam latvietim brokastīm prasās. Ko tad jums vēl vajag? Sadalītāju? Svečvadus? Re, te vāģu kā biezs. Špendeles iedošu, skrūvē tik visu, kas vajadzīgs. Kamēr es uzpīpēju un pudelīti izsūcu – tas laiks ir jūsu. Pēc tam gan tinieties prom, man būs jāliekas pagulēt.»
Stasis un Herbis saprata. Bijušais rallists noskrūvēt prata ātrāk nekā pieskrūvēt, tāpēc drīz visas gazikam trūkstošās daļas tika savāktas pat divos eksemplāros.
«Kur citur ņemsi, ja vēlāk būs jāremontē?» pamācīja Herbis un tik zibenīgi grieza atslēgas kā profesionāls marodieris mauc miroņiem zābakus.
Večuks, pudeli neizdzēris, bija nolūzis kņūpus turpat uz kāpšļa. Saskaņā ar viņa priekšrakstiem abi pircēji būtu varējuši darboties vēl ilgi, taču Herbim bija sirdsapziņa:
«Vēl tikai noskrūvēšu tur tam autobusam benzīnbāku un – laižam. Jāatstāj arī citiem.» Pēcāk abi atgriezās aplupušajā kantorītī un žūksni par abām govīm ieņemto rubļu iemainīja pret «stipriem papīriem», kas uz mūžu apliecināja bortinieka piederību Stasim. Tad abi atgriezās mājās.
Pagalmā Stasis iestūrēja pats: Herbis jau bija ieņēmis labu šļuku varoņdzēriena, bet Stasis, kā jau nolēmis un vairākas nedēļas, mutē – ne lāsītes. Pacilātu, līksmu sirdi viņš iestūrēja sētā un nobremzēja tieši iepretī virtuves logam. Bija tikko kā nolaidies pakrēslis, šajā laikā Zelmai bija jāgremo un jāraugās tālē pēc Staša, taču… Logā valdīja melns klusums. Stasis, kāpdams pār slieksni, gan sauca:
«Skaties, Zelma, par ko mūsu govis pārvērtušās!» Taču atbildes nebija. Iemeties virtuvē, vīrs ieraudzīja savu lauleni pie platā galda malas. Uz grīdas mētājās aizkosta šķiņķmaize. Zelma bija uzēdusies mūžības kalnā.
Tā nu jaunā gazika pirmais darbs bija smagā miroņa nogādāšana uz kapiem. Lai arī pēc kapitālā remonta, tomēr vecā vāģa atsperes dabūja trūkties – tik smagas dzīve bija padarījusi Zelmas miesas. Kad tās tika nodotas zemes klēpim, smagumu norakt neizdevās, tas bija uzgūlis Staša sirdij.
Kopš sievas bērēm viņš atsāka dzert. Nu jau būs trīspadsmitais rudens, kopš pauzes nav bijis. Kopā ar Herbi viņš vai diendienā ar kravas vāģi apbraukā tuvus un tālus kaimiņus, savāc metāllūžņus un nogādā Jelgavas lūžņu placī, no kurienes tie aizceļo uz Liepāju, pārtop naglās un dzeloņstieplēs, aizpeld uz Vjetnamu vai Honkongu – kāda starpība, kur. Viršu pagasta vedējiem gar to nav nekādas daļas. Viņi pa mājām savāc Atmodas laikā privatizētos dzelžus, revidē pamestos lidlaukus un raķešu bāzes, lūžņus pārdod, bet atceļā nopērk šņabi un, mājās tikuši, izdzer. No rīta – atkal pēc lūžņiem, pēc āboliem vai citas kraujamas mantas, bet vakaros – šņabis. Kad nav nekā vedama, abi mežā lasa sēnes vai makšķerē. Tādēļ arī iesaukti par sēņu večiem. Līdaciņu cena – 50 santīmu gabalā, tādu naudu maksā gan vietējie kundes, gan «svētdienas makšķernieki» no Rīgas, kas paši neprot izvilkt ne asaku, bet mājās grib palielīties ar lomu. Vietējās «točkās» par 50 santīmiem dod puslitru šķaidīta spirta…
Staša kādreiz lepnā, Zelmai un viņu abu tik gaidītajiem bērniem būvētā silikātu ķieģeļu māja joprojām balo pret alkšņiem, kas nu no krūmiem izauguši par īstu mežu. Kūts gan jau sabrukusi. Krītot skurstenis ielauzis pirtiņas jumtu. Dārzs ieaudzis vībotnēs, dīķītī peld plastmasas pudeļu salas.
Viņnedēļ saticis Stasi un Herbi, tāpat vien apjautājos, vai vīri bijuši balsot par Eiropas Savienību.
Herberts pieklājīgi painteresējās, vai balsošana bijusi svētdienā vai tomēr sestdienā. Kad bija to noskaidrojis, viņš lietišķi atbildēja: «Nē, nebalsoju: sestdien līdz astoņiem vakarā biju pavisam skaidrā un atceros. Taču, ja tas referendums būtu noticis svētdien, tad tik drošs nebūtu, kas zina, ko pa dullumu būtu sadarījis.»
Bet Stasis atbildes vietā noķiķināja sīku reibuma smieklu: «Kāda tur balsošana! Mana Eiropa ir, rau, tepat!»
Un viņš ar knipi aizraidīja izsmēķi Viršu pagasta kapsētas virzienā.
