Iebraucot Jelgavā, viesu uzmanību piesaista būvdarbi laukumā pie Svētās Trīsvienības baznīcas torņa, kur top piemineklis pirmajam Valsts prezidentam jelgavniekam Jānim Čakstem.
Iebraucot Jelgavā, viesu uzmanību piesaista būvdarbi laukumā pie Svētās Trīsvienības baznīcas torņa, kur top piemineklis pirmajam Valsts prezidentam jelgavniekam Jānim Čakstem. Dažs labs pilsētnieks gan nav apmierināts ar pieminekļa atrašanās vietu, jo skatu bojā nesakoptā torņa drupas.
Tiekoties ar Latvijā pazīstamo kultūrvēsturnieku Ojāru Spārīti, lielu interesi radīja viņa pieņēmums, ka Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīca ir vecākā no jaunuzceltajām protestantu baznīcām Eiropā.
Eiropā reformācijas laikā katoļus padzina no dievnamiem, bieži postīja svētbildes, inventāru, un vēlāk tajos ieavācās protestanti. Latvijas teritorijā, sabrūkot Livonijas ordenim, kas valdīja Zemgalē, baznīcu trūka, tāpēc tika nolemts celt jaunas, kas uzreiz kļuva par luterāņu dievnamiem.
Nesen 430 gadu jubileju svinēja Svētās Annas baznīca, kas būtībā ir Svētās Trīsvienības baznīcas māsa, jo abas sāka celt gandrīz vienā laikā. Pirmajai pamatakmens likts 1573. gadā, kad Jelgavai piešķīra pilsētas tiesības. Svētās Trīsvienības baznīcu sāka būvēt gadu vēlāk, taču to uzcēla pirmo. Tāpēc tieši Svētās Trīsvienības baznīca uzskatāma par vecāko jaunuzcelto luterāņu dievnamu. Jāpiebilst, ka pirms tam Jelgavā bija tikai viena koka baznīciņa, kas atradās blakus jaunuzceltajai Svētās Trīsvienības baznīcai, un kapela pilī, kas, protams, plašākai sabiedrībai palika nepieejama.
Bet tālāk lai stāsta ar Ojāra Spārīša atbalstu tapusī Svētās Trīsvienības baznīcas vēstures notikumu hronika.
1522. gada 3. jūnijā datēts dokuments, kurā teikts, ka Jelgavai ir sava baznīca ārpus pils (jau minētā koka baznīca).
1561. gadā Kurzemes un Zemgales dievnamu vizitācija rāda, ka hercogistē ir 35 baznīcas un 24 kapličas, bet tautai pieejamas tikai baznīcas Jelgavā, Bauskā un Dobelē, pārējās ir pilīs un kalpo tikai elites garīgajām vajadzībām.
1565. – 1566. gadā Kurzemes superintendants Stefans Bīlovs veic Kurzemes un Zemgales baznīcu revīziju. Ziņojumā hercogam Gothardam Ketleram viņš min baznīcu Jelgavā, raksturojot to kā mazu un sliktā stāvoklī esošu.
1567. gada 28. februāra hercogs izdod lēmumu, kas paredz hercogistē atjaunot vai būvēt 70 baznīcu.
1574. gadā blakus vecajam koka dievnamam sāk celt Svētās Trīsvienības baznīcu.
1579. – 1592. gadā Svētās Trīsvienības baznīcas celtniecību naudas trūkuma dēļ pārtrauc.
1592. gadā to atsāk, pateicoties hercogienes Annas fon Meklenburgas līdzekļu ziedojumam. Hercogiene mirst 1602. gadā.
1615. gada 25. maijā Svētās Trīsvienības baznīca tiek iesvētīta. Tornis ir uzcelts vismaz līdz dzegai virs ciparnīcas, jo iesvētīšanas brīdī baznīcai jau ir pulkstenis ar ciparnīcu.
1627. gada 28. maijā vētra sagāž veco koka baznīcu, kas bija izmantota kā kapsētas baznīca. Atjauno tikai zvanu torni, kura zvans iezvana dievvārdus līdz 1688. gadam.
1660. gadā par kāda pilsētnieka ziedojumiem pie dievnama tiek uzcelti vārti.
1688. gadā notiek torņa būves pabeigšanas akcija, kad veikti galvenokārt apdares sīkdarbi – dzegas, jumti, vējrādītāji, metālkalumi u.c. Tornim ir zems piramidāls jumta segums. Torņa augstums – 163 pēdas jeb apmēram 48,90 metru. Baznīca ir no sarkaniem ķieģeļiem un neapmesta.
1696. gadā Jelgavā tiek atliets zvans sevišķi svinīgiem gadījumiem – lielākais zvans Jelgavas novadā. Meistars ir no Rīgas – Gothards Meijers. Zvana augstums ir viens metrs, pamata diametrs – 1,39 metri. Uzraksts uz zvana vēsta, ka tas atliets hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā, pateicoties Jelgavas birģermeistara Johana Hildebranta un baznīcas draudzes vecākā atbalstam. Uz sāniem izlieti vārdi «Caur uguni esmu kausēts». Šā zvana fragments tika atrasts studentu organizētajā torņa sakopšanas talkā 1989. gada aprīlī, patlaban tas atrodas Jelgavas pils pagalmā.
1738. gadā baznīcā ierīko īpašus hercoga krēslus.
Līdz 1785. gadam dievnamā glabā ievērojamākos jelgavniekus.
1843. gadā baznīcā rit remonts. Tiek novākti kapu akmeņi, demontēti visi kokgriezumi, gleznas, vecās ērģeles, citi rotājumi.
Ap 1860. gadu altāra centrā iestrādā J.L.Eginka altārgleznu «Kristus glābj grimstošo Pēteri».
1862. gadā tornim uzceļ augšējo neogotisko smaili. Torņa augstums – 244 pēdas jeb aptuveni 73,40 metru. Baznīca tiek apmesta.
1916. – 1918. gadā vācu karavīri noņem divus dievnama zvanus, vara skārdu no torņa, bet nespēj noņemt lielo zvanu. Tiek sabojāts pulksteņa mehānisms, ko pēc kara salabo baznīcas valdes loceklis Mārtiņš Kondrušs.
1919. gadā baznīcu demolē bermontieši.
1940. gadā beidz pastāvēt vācu draudze, tās locekļi repatriējas uz Vāciju. Dievnamu nodod jaunizveidotai latviešu luterāņu draudzei.
1944. gada jūlija beigās baznīca pēc artilērijas šāviņa trāpījuma nodeg. Iet bojā pagalmā augušais ozols Mārtiņa Lutera piemiņai, kā arī 1693. gadā atklātais kapa piemineklis pirmajam pilsētas fogtam Jostam Melleram un viņa ģimenei.
Pēc 1945. gada nojauc baznīcas sienas, atstājot sagrautā torņa apakšējo daļu.
1957. gadā tornim uzliek jumta segumu.
1970. gadā tiek izteikta ideja torni izmantot kā ekskursiju biroju un kā skatu torni pilsētas tūristu kluba vajadzībām. Iecere netiek realizēta.
1989. gadā Jelgavas sabiedrība, pateicoties Latvijas Kultūras fonda aktivitātēm, sāk vākt ziedojumus torņa atjaunošanai. Tiek rīkots festivāls «Mēs – tornim». Pašlaik ziedojumu vākšana apsīkusi. Lielākais ziedojums ir no baltvāciešiem ārzemēs – skārds jumta segumam.
Latvijas valstij atgūstot neatkarību, torni piedāvā luterāņu baznīcai, bet tā atsakās, un tornis nonāk pašvaldības īpašumā. Tiek izstrādāts plāns tā atjaunošanai, kas tiek daļēji izpildīts, izbūvējot tornī stāvus, lifta vietu. Darbus nepabeidz līdzekļu trūkuma dēļ, un tiek lemts par torņa privatizāciju. Ir divi neveiksmīgi privatizācijas mēģinājumi.
Baznīca celta pēc arhitekta J.J.Frezes projekta. Viņš nāk no Holandes vai Vācijas ziemeļiem, Lejasreinas, pazinis Nīderlandes renesanses meistarus.
Baznīcu atjaunot vairs nevar, jo uz tās viena stūra pamatiem uzcelta studentu kopmītne. Arī torni atjaunot iespējams daļēji, bet, iegūstot līdzekļus torņa ārējā veidola atjaunošanai un iekšējo stāvu izbūvei mūsdienu prasībām, šo pilsētas daļu varētu izveidot par vietu, kas patīk gan jelgavniekiem, gan tās viesiem.
