Inguna Rībena vada «laimīgo» ministriju, kuras pārraudzītā joma var priecāties, ka veselu nedēļu bijusi valsts prioritāšu sarakstā, un kuru izņēmuma kārtā neskāra sākotnēji prasītais budžeta sešarpus procentu samazinājums.
Inguna Rībena vada «laimīgo» ministriju, kuras pārraudzītā joma var priecāties, ka veselu nedēļu bijusi valsts prioritāšu sarakstā, un kuru izņēmuma kārtā neskāra sākotnēji prasītais budžeta sešarpus procentu samazinājums.
Cits jautājums, ka, ilgus gadus būdama pabērna lomā, Kultūras ministrija nav iedzīvojusies «tauku kārtiņā» un ka ministrijas 3,5 miljonu budžeta samazināšana par vienu procentu būtu vienāda ar tās administratīvā aparāta likvidēšanu. Ministrijas rīcībā atstātie līdzekļi daudz iemeslu priekam nedod: nav rasta atbilde uz jautājumu, ko darīt ar tūkstošiem aprūpējamo kultūras pieminekļu vai, stratēģiju formulējot skarbākos toņos: «Dot visiem vienlīdz maz, lai lēnām mirst visi, vai vieniem vairāk, citiem nemaz, lai vieni mirst, citi dzīvo?»
Vienpadsmit mēnešos veiktajā iestādes reorganizācijā ministre pārliecinājusies, ka, arhitektes vārdiem runājot, rekonstruēt arvien ir daudz grūtāk nekā uzcelt no jauna. Darbā stāšanās sešus mēnešus pirms 23. vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem savukārt likusi domāt par nākamo – divdesmit ceturto – savlaicīgu gatavošanu, kas jāsāk jau šogad.
Uz labākiem laikiem jāgaida gan bibliotekāru algu palielinājumam, par ko kultūras ministre sola cīnīties pie pirmās izdevības, gan tautas mākslas kolektīvu atbalstam paredzētā Dziesmu svētku likuma pieņemšanai, gan plašākai investīciju programmai, kas šoreiz no sākotnēji atbalstītajiem astoņiem projektiem galu galā varējusi finansēt tikai divus, un tās kopējā summa ir mazāka par to, kas vajadzīga Jelgavas kultūras nama renovācijas otrajai kārtai.
Uz labu visu vērst var vienīgi nodokļu ieņēmumu brīnumi uz budžeta labojumu pieņemšanas laiku.
Taču nevis par brīnumiem, bet to, par kas priecē un satrauc, ko, par spīti «skaudrās» budžeta plānošanas rezultātiem, plāno un uz ko cer viņas vadītā ministrija, Inguna Rībena stāstīja, pagājušonedēļ viesojoties Jelgavā.
Dziesmu svētki
UNESCO izpilddirektores Azizas Bernani sajūsmu un lūgumu dalīties tautas mākslas tradīciju uzturēšanas metodoloģijā kultūras ministre atstāstīja jau preses konferencē pēc dziesmu svētkiem. Nupat izskanējis Latvijas pārstāvju ziņojums UNESCO, un jau šomēnes gaidāms, ka UNESCO Ģenerālā asambleja dziesmu svētkus iekļaus nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. «Ziņojums bija tik neparasti uzrakstīts un atraktīvi pasniegts, ka (to man atstāstīja mūsu vēstnieks Francijā un UNESCO Rolands Lappuķes kungs), nākamais – Itālijas pārstāvju – lasījums neesot radījis nekādu interesi. Latvijas ziņojumu sauca «Trohajs» – par to, ka latvietim viss notiek trohaja ritmā (atcerieties: «Lē – ni, lē – ni Die – viņš brau – ca»). Un patiesībā tā jau ir: bērni auklēti, pūra deķis austs – viss gadsimtiem noticis šo dziesmu pavadībā. Arī šis piemērs lieku reizi apliecina, ka esam radoša tauta, kurai ir ar ko bagātināt Eiropas un pasaules kultūras ainu, un nekāda globalizācija to mums nevar atņemt. Tikai no mums pašiem atkarīgs, vai kļūsim par patērētāju sabiedrību vai arī turpmāk spēsim no paaudzes paaudzē nodot tālāk tās vērtības un prasmes, par ko svētkos nebeidz sajūsmināties tik bezgala daudzi. Dziesmu zināšana ir tas radošais potenciāls, ko varēsim piedāvāt, braucot vienā kupejā ar Eiropas pilsoņiem.»
Sākt gatavoties nākamajiem svētkiem, izvērtējot pagājušos, – ar šādu nolūku septembrī Kultūras ministrijā tikās 23. dziesmu svētku rīkošanā un norisē iesaistīto organizāciju un uzņēmumu pārstāvji (no sabiedriskās kārtības un medicīniskās aprūpes nodrošinātājiem un galvenajiem informatīvajiem atbalstītājiem līdz mākslinieciskās ieceres autoriem uz īstenotājiem).
Vienlaikus ar svētku jezgu noritēja valsts aģentūras «Tautas mākslas centrs» reorganizācija. Pēc atkārtota konkursa centrs beidzot ticis pie vadītājas Annas Jansones – nākamo dziesmu svētku gatavošanas tiešās pārraudzītājas. Viņa sola turpināt nepārtraukto un savlaicīgo gatavošanos. Novembra beigās notiks 23. dziesmu svētku analīzei veltīta konference. Pirms tam pagājušo svētku programmu izvērtēs atsevišķās tautas mākslas nozares pārstāvošo kolektīvu vadītāju sapulcēs.
Runājot par pašas aģentūras «Tautas mākslas centrs» reorganizācijas pabeigšanu, līdzās līdzšinējiem vecākajiem speciālistiem kora, instrumentālās mūzikas, horeogrāfijas, tautas lietišķās un tēlotājas mākslas un folkloras jautājumos beidzot atradusies vieta arī amatierteātru speciālistam. Tajā šomēnes atgriežas Dināra Klepere.
Nemateriālā kultūras mantojuma likums (tautā saukts par dziesmu svētku likumu), kura tālākvirzīšana pašlaik apstājusies, jo apturētas visas likumdošanas iniciatīvas, kuru īstenošanai nepieciešams papildu finansiāls segums, paredz tautas mākslas kolektīvus papildus materiāli stimulēt visu starpdziesmusvētku laiku. Runa neesot tikai par dziedāšanu, dejošanu un citām populārākajām nodarbēm. Top tautas mākslas prasmju saraksts, kurā būšot iekļautas arī retas, uz izzušanas robežas nonākušas, kādam novadam īpaši raksturīgas mākslas, un kultūras iestādes, kurās kāda no sarakstā akreditētajām programmām tiks īstenota, varēs pretendēt uz valsts dotāciju.
Skolas
Kultūras ministrijai savā pakļautībā izdevies paturēt visu līmeņu mākslas un mūzikas izglītības «piramīdu» – no pamatskolām līdz augstskolām. Ar Izglītības un zinātnes ministriju panākta vienošanās, ka pretēji iepriekšējam lēmumam mūzikas pamatskolas skolotājiem tomēr nav nepieciešama augstākā pedagoģiskā izglītība, bet pietiek ar īpašu, mūzikas vidusskolas beidzējiem izsniedzamu licenci. To solīts izstrādāt vēl šoruden.
Domājot par kordziedāšanas un citu muzikālās kultūras tradīciju kopšanu vispārizglītojošajās skolās, Nacionālā kultūras padome Mūzikas akadēmijas rektora Jura Karlsona vadībā uzņēmusies pārskatīt muzikālās izglītības stratēģiju un nospraust tās uzdevumus šajās mācību iestādēs.
Jelgavas Mūzikas vidusskola, kuras direktors sūdzas par grūtībām papildināt nolietoto padomjlaika instrumentu «arsenālu», nav izņēmums, un Kultūrkapitāla fondā (KKF) jau pastāv mērķprogramma šo mācību iestāžu materiāli tehniskās bāzes atjaunošanai. Līdzekļu ierobežotības cēlonis KKF – azartspēļu nodevas un alkohola un tabakas akcīzes nodokļa ieņēmumu atpalikšana no šogad plānotajiem 5,4 miljoniem latu. Lai turpmāk izvairītos no šādiem pārsteigumiem, beidzot ar likumu noteikts, ka fonda līdzekļi nevar būt mazāki kā iepriekšējā gadā.
Šādā situācijā, protams, lieki runāt par papildu naudas piešķiršanu kādai mērķprogrammai (kam lielākas rocības gadījumā vajadzētu būt finansētām no Kultūras ministrijas budžeta, bet tagad tām tērē pusi KKF naudas) vai jaunas dibināšanu.
Savukārt līdzšinējo situāciju KKF, ka 80 procenti fonda naudas paliek Rīgā, ministresprāt, reģioniem par labu vērst varētu tikai novados īstenojamajiem projektiem paredzētu līdzekļu nošķiršana.
