Turpinot sēriju par Jelgavas studentu tradīcijām un interesantiem atgadījumiem studiju procesā, publicējam agrākā Grāmatvedības un finanšu katedras docenta Kārļa Kalēja divas nesen izstāstītas epizodes.
Turpinot sēriju par Jelgavas studentu tradīcijām un interesantiem atgadījumiem studiju procesā, publicējam agrākā Grāmatvedības un finanšu katedras docenta Kārļa Kalēja divas nesen izstāstītas epizodes.
Kad atnāks skaistā Ingrīda?
Man labā atmiņā no septiņdesmitajiem gadiem ir kāda studente, ko nosauksim par Ingrīdu. Ļoti smuka, ar brillītēm, prata stilīgi ģērbties. Vienu otru pasniedzēju viņa aptina ap pirkstu un tur, kur bija pelnījusi «2», dabūja «3». Tieši smukuma dēļ. Tā sagadījās, ka brīdī, kad Ingrīda nonāca līdz diplomdarbam, mani nozīmēja par viņas darba recenzentu. Tuvojās aizstāvēšanas diena, bet es vēl nebiju šo darbu lasījis. Sarunājām, ka atbildīgā brīža priekšvakarā Ingrīda man to atnesīs un es kaut beidzamajā brīdī recenziju uzrakstīšu. Atgriezos mājās no darba ap sešiem, ieturēju pusdienas, kas parasti man iznāca tā pavēlāk, un gaidīju, kad nāks mana Ingrīda. Nenāk un nenāk. Noskatījos «Panorāmu» – Ingrīdas vēl nav. Pulkstenis rādīja desmit, vienpadsmit, pusdivpadsmit. Beigu beigās sieva teica: «Iesim taču gulēt! Tu tajā Ingrīdā esi iemīlējies, vai!?» Atbildēju, ka man taču darba pienākums – recenzija jāraksta. Ceturksni pēc pusnakts piezvanīja. Es jau biju sataisījies uz gulēšanu, pusizģērbies stāvēju durvīs. Tiešām mana Ingrīdiņa: «Saprotiet, kā iet studentam…» Atbildēju: «Saprotu jau saprotu. Dodiet šurp diplomdarbu!»
Tā sēdēju līdz kādiem četriem un rakstīju recenziju, lai to varētu pirms deviņiem atdot komisijai. Varbūt no dusmām pierakstīju kaut ko tādu, ko citā gadījumā paturētu pie sevis, taču diplomdarba aizstāvēšana Ingrīdai noritēja diezgan pārliecinoši. Protams, arī šoreiz noderēja tas, ka viņa prata sevi pasniegt. Ko tagad Ingrīda dara, nezinu. Visdrīzāk strādā savā specialitātē. Sūdzības par viņu nav dzirdētas.
Kāpēc pasniedzējam ļaujat runāt aplami?
Ar mācību līdzekļiem latviešu valodā vienmēr bijušas grūtības. Pirms iešanas pensijā paspēju uzrakstīt vienu mācību grāmatu, kurā konspektīvi izklāstīju savu lekciju kursu. Izdalīju to saviem studentiem un tad nolēmu veikt provokatīvu eksperimentu. Proti, lekcijā tīšu prātu ņēmos runāt pavisam ačgārni, salīdzinot ar to, kā viela skaidrota mācību grāmatā. Provokācijas mērķis bija pārbaudīt, vai studenti manu dāsni izdāļāto garadarbu ir lasījuši. Lekcijai paredzētais laiks beidzās, un es teicu: «Mīļie studenti! Redzu, ka jūs manu grāmatu, ko pirms divām nedēļām jums izdalīju, neesat lasījuši.»
«Mēs esam lasījuši!» viņi iebilda. Tad es pa rindiņai nocitēju tās vietas, kur lekcijā biju runāju aplamības, un jautāju, kāpēc man viņi par to neaizrādīja. Manīju, ka visa auditorija smīkņā, bet tad viena dūšīga meita kaut kur aizmugurē teica: «Pasniedzēj, mēs jau tās kļūdas pamanījām, bet aiz cieņas pret jums par tām neko neteicām.»
