2001. gadā jelgavniekiem Aigaram un Edgaram Rumpjiem dzima ideja ar velosipēdiem apceļot olimpiskās pilsētas, un tagad aiz muguras palikuši jau vairāki tūkstoši kilometru.
2001. gadā jelgavniekiem Aigaram un Edgaram Rumpjiem dzima ideja ar velosipēdiem apceļot olimpiskās pilsētas, un tagad aiz muguras palikuši jau vairāki tūkstoši kilometru.
Ja viss ies gludi, nākamgad velosipēdisti noslēgs vienu no ieplānotajiem posmiem un sasniegs Atēnas.
«Kā dzima ideja apceļot olimpiskās pilsētas? Kad tuvojās 1980. gada olimpiāde Maskavā, Jelgavas Tūristu kluba biedri kājām katru nedēļas nogali veica pārgājienus, krājot kilometrus. Kad tika sasniegta 1000 kilometru (apmēram tik ir līdz Maskavai) atzīme, viņiem bija iespējams savā īpašumā iegūt ieejas biļeti uz olimpiskajām spēlēm. Tāpēc gribēju kaut ko līdzīgu, tikai ar viesošanos olimpiskajās pilsētās,» «Ziņām» atklāja viens no velobrauciena vaininiekiem Jelgavas Domes darbinieks Aigars Rumpis.
Apmēram 1000 kilometru katru gadu
Sākt vairākiem gadiem iecerēto projektu bija paredzēts ar braucienu no Oslo, taču finansiālu apsvērumu dēļ plānus vajadzēja mainīt, un Aigars kopā ar dēlu Edgaru autobusā devās uz Berlīni, pēc tam ar velosipēdiem – atpakaļ uz Latviju. Lai gan brauciens nebija no vieglajiem, tajā pašā gadā tika veikts vēl 900 kilometru garš posms līdz Pēterburgai.
«Otrajā gadā mums piebiedrojās arī Arvis Kalniņš, taču togad maršruts iznāca tāds īss – tikai no Berlīnes līdz Minhenei, tas ir apmēram 800 kilometru,» piebilst A.Rumpis.
Cer uz Olimpiskās komitejas atbalstu
Maršruti parasti tiek izvēlēti iepriekš pēc kartēm, taču, jau braucot, nereti tiek izdarītas izmaiņas, pielāgojoties velosipēdistu celiņiem. Kā vispateicīgāko valsti velotūristiem ceļotājs min Šveici, tiesa, tā ir dārga, bet par celiņu izbūvi veselīgu sporta veidu cienītājiem ir padomāts. Šveicē Jelgavas velotūristi, šoreiz gan tikai Arvis un Aigars, paviesojās šovasar, kad tika veikts posms no Minhenes līdz Lozannai.
Šovasar jelgavnieki gan vēlējušies veikt vēl garāku posmu, taču milzu karstuma dēļ – Itālijā bijis plus 40 grādu ēnā – nolemts labāk doties mājās.
Nakšņošanai parasti velotūristi izvēlas nelielas vietas pie dabas, kur ērti var uzsliet telti, jo viesnīcas un kempingi parasti ir diezgan dārgi. «Šogad Vācijā iznāca tāds jauks piedzīvojums. Iebraucām mazā pilsētiņā, bet vietas, kur būvēt telti, nebija. Ieraudzījis mūsu bēdīgās sejas, ar kādām devāmies uz dārgu viesnīcu, kāds vīrietis glaunā automašīnā mums apjautājās – vai mēs meklējot naktsmītni? Pēc apstiprinošas atbildes viņš mūs aizveda uz stadionu, kas ir vīrieša īpašums, un atļāva uzsliet telti,» atceras velotūrists.
Apceļojis visu PSRS
Nākamgad velotūristiem priekšā stāv brauciens no Sanktpēterburgas uz Atēnām. Tiesa, šajā reizē mūsu pilsētas pārstāvji braucienā cer iesaistīt arī kādu Krievijas aktīvistu. Tuvākajā laikā notiks sarunas ar Latvijas un Krievijas olimpisko komiteju, kas beidzot varētu arī atbalstīt velobraucējus. Līdz šim finansējumu sarūpēja paši velosipēdisti, tāpēc naudas trūkuma dēļ daži plāni nav īstenojušies tik labi, kā iecerēts.
«Ja mums atbalstu neliegs olimpiskās komitejas, mēģināsim atrast vēl kādus sponsorus,» piebilst A.Rumpis.
Aigaram ceļošana asinīs ir jau no pusaudžu gadiem – 9. klasē viņš sāka iepazīt nepazīstamo, braucot ar autostopiem. Savulaik ar velosipēdiem viņš apceļojis vai visu bijušo PSRS, tiesa, pirms tam A.Rumpis bija iecienījis kalnu tūrismu un alpīnismu.
