Šonedēļ gan pie mums Latvijā, gan tuvākās un tālākās ārvalstīs risinājās notikumi, kas pirmajā brīdī varētu šķist nesaistīti, tomēr tie ietekmēs valsts turpmāko likteni.
Šonedēļ gan pie mums Latvijā, gan tuvākās un tālākās ārvalstīs risinājās notikumi, kas pirmajā brīdī varētu šķist nesaistīti, tomēr tie ietekmēs valsts turpmāko likteni. Šodien Itālijas galvaspilsētā Romā sākas Eiropas Savienības dalībvalstu starpvaldību konference, kurā pirmo reizi kā līdztiesīga partnere kopā ar citām jaunajām dalībvalstīm piedalīsies arī Latvija. Paredzēts, ka mūsu valsti konferencē pārstāvēs premjerministrs Einārs Repše un ārlietu ministre Sandra Kalniete.
Šajā sakarā svarīgi apzināties, ka labas attiecības ar Ziemeļeiropas valstīm mums pastāv, kopš Latvija atjaunoja savu neatkarību. Īpaši nozīmīgas tās bijušas ar tuvāko kaimiņu Zviedriju, kas ES iestājās salīdzinoši nesen, bet līdz šim tur esot vienmēr «lobējusi» arī Latvijas intereses. Ļoti iespējams, ka nolūkā saskaņot abu valstu viedokļus par kopīgu pozīciju starpvaldību konferencē, ar Zviedrijas vēstnieku Latvijā Jēranu Hokansonu nedēļas sākumā tikās Sandra Kalniete. Oficiāli gan tiek ziņots, ka viņi pārrunājuši ar ES saistītus jautājumus, tostarp arī gatavošanos starpvaldību konferencei Romā.
Iepriekš minētā sakarā varam tikai izteikt gandarījumu, ka vakar Zviedrijas premjerministrs Jērans Pēršons par jauno valsts ārlietu ministri iecēla latviešu izcelsmes juristi Lailu Freivaldi. Viņa stājusies pagājušajā mēnesī nogalinātās Annas Lindas vietā. Mums varētu būt interesants premjera Pēršona vērtējums – viņš atzīst, ka Freivalde ir tā, kas samierināja Zviedrijas politiku ar ES. Domājams, ka līdz ar viņas iecelšanu par Latvijai draudzīgas valsts ārlietu ministri, mēs varēsim drošāk aizstāvēt savu pozīciju Romas starpvaldību konferencē, kas nebūs īpaši viegli. Tas ir saistīts ar jauno Eiropas Konstitucionālā līguma projektu, ko Latvija principā atbalsta, tomēr pilnībā tas mūs nevar apmierināt. Visvairāk mūs neapmierina piedāvātais Eiropas Komisijas sastāvs, ko «vecās» ES valstis nevēlas paplašināt. Mums ir jāpanāk, ka komisijā no katras dalībvalsts ir pa vienam komisāram ar pilnām balss tiesībām. Galu galā Eiropas Komisija ir koleģiāls iestādījums, kurā visiem komisāriem jābūt līdztiesīgiem. Nevar būt pieļaujams, ka vispirms mūs aicina pēc vieniem noteikumiem, bet patiesībā vēlāk piedāvā dzīvot pavisam citiem.
Arī jaunās Konstitūcijas projekts piedāvā samazināt «mazo» valstu pārstāvniecību Eiropas Parlamentā, kas Latvijai ir pilnīgi nepieņemami. Mums nevar būt pieņemama arī likumdošanas padomes radīšana, jo ES tiesību aktu pieņemšana šādas padomes ietvaros tiktu palēnināta un padarīta pārāk sarežģīta, jo ikreiz uz šīm padomēm būtu speciāli jāpieaicina vajadzīgie speciālisti.
Turklāt pavisam dīvaini liekas tas, ka ne jau visām dalībvalstīm būs tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā par ES kopējo aizsardzības politiku un tās realizēšanu sadarbības ietvaros. Vēl pietiekami skaidri jaunajā Konstitūcijas projektā nav noteikta Eiropadomes prezidenta un Eiropas Komisijas prezidenta funkcija, kā arī ES ārlietu ministra pilnvaras.
Kā redzam, pirms atbalstīt jauno Eiropas Konstitūciju, nepieciešams noskaidrot un precizēt pietiekami lielu daudzumu neskaidrību kas, jācer, nebūs ieviesušās tāpēc, ka jaunās dalībvalstis tiek uzskatītas par «mazāko brāli». Latvijai tas būtu pilnīgi nepieņemami. Īpaši tagad, kad esam balsojuši par iestāšanos ES. Šajā darbā Zviedrijas palīdzība ar Freivaldes kundzi priekšgalā mums lieti noderētu. Jāmāk tikai būt pietiekami elastīgiem un pragmatiskiem.
