Kā tikt pie naudas? Mūžīgs jautājums. Tomēr iespēju ir daudz un, civilizācijai attīstoties, tās rodas burtiski no svaiga gaisa.
Kā tikt pie naudas? Mūžīgs jautājums. Tomēr iespēju ir daudz un, civilizācijai attīstoties, tās rodas burtiski no svaiga gaisa.
Ņemsim Latviju. Cik mūsu valsts pašreizējās robežās bija miljonāru pirms gadiem desmit, divpadsmit? Neviena? Ja arī kāds bija, pēc viņiem «brēca likums». Toties divpadsmit gadu laikā mūsu citādi pelēcīgajā valstiņā radušies vairāki simti krāšņu miljonāru. Pavisam legāli. Un, ja kāds tikai pamēģinātu ieminēties, ka vismaz viens no viņiem pie naudas ticis nelikumīgi, tūdaļ sāktos tiesas darbi un miljonārs kļūtu vēl kaut par latu bagātāks (to latu noplēstu no «vainīgā» par cieņas un goda laupīšanu vai, precīzāk, mēģinājumu, jo laupīt jau var tikai to, kas ir).
Viens (likumīgi!) audzējis puķītes un sākumā tirgojis tās estētiski apdalītajiem Austrumu kaimiņiem, bet vēlāk (arī likumīgi) – Latvijas pārtikas uzņēmumus Rietumu naudasmaisiem. Cits pats ķēries pie likumu tulkošanas un izveidojis tik veiksmīgu advokāta praksi, ka visa Latvijas likumdošana faktiski kļuvusi par viņa (un viņa kolēģu) privāto dobi, kur nauda aug.
Tomēr Latvijā visienesīgākā nodarbe ir politika. Tā savā ziņā ir kā paša likteņa dota viedkarte, kas politiķim paver banku seifus. Turklāt pie šādas viedkartes politiķi iemanās tikt arvien ātrāk. Piemēram, visiem labi prātā, ka Einārs Repše pie labas naudas tika, vēl tikai solīdams pievērsties politikai: viņš godīgi brīdināja, ka tajā netīrumu čupā – politikā – līdīs tikai tādā gadījumā un tikai pēc tam, kad viņam tiks savākts, ne vairāk un ne mazāk, viens miljons latu. Laikam jau ziepēm un citiem mazgāšanas līdzekļiem, ar ko nejaucību nomazgāt.
Viņš trāpīja desmitniekā. Apaļu miljonu gan viņš nedabūjis, mazliet pietrūcis, tomēr ziepītēm un šampūnam iznākot, un tie nu ir patiešām vajadzīgi lielos kvantumos. Politiķiem brienami ne jau sudraboti dubļi.
Re, «knābis», uztaustījis nelikumības «zaļzemnieku» saņemtajos ziedojumos, turpina knābāt jau nez kuro nedēļu, taču drīzāk «knabisti» tiks pie knābju daktera, nevis pie «zaļzemnieku» naudas, jo viņiem tādas nemaz (vairs?) neesot. Pēc šā veiksmīgā atmaskojuma «Jaunā laika» pravieši pasteidzās triumfēt: tas esot pirmais gadījums Latvijas visu laiku vēsturē, kad sākts pētīt, no kādām āderēm barojas politiska partija.
Taču pagājušās nedēļas beigās, kaut gan partija «Jaunais laiks» par faktisko saimnieci «knabistu» ligzdā pataisīja pārējo politiķu negribētu juristi, paši nu dabūjuši cirtienu zem jostasvietas. Sabiedrībai kļuvusi zināma neatbilstība starp naudas ziedojumu summām, kas uzrādītas «Jaunā laika» deklarācijā un KNAB dokumentos. Un nu pienācis laiks brīnīties par to, kā partijai ziedotas naudas daļa (nav svarīgi, cik liela vai maza) it kā varējusi faktiski iegult Repšes kunga kontā. Turklāt (tieši tāpat kā gadījumā ar nosodāmajiem «zaļzemniekiem») arī taisnīguma un godīguma – «Jaunā laika» – orākuliem naudiņa esot ieskaitīta ar trešo personu starpniecību, kas – fui, fui! – ir ar likumu aizliegts.
Kārtējo reizi draud izvērsties traģikomisks skandāliņš. Cīnītāji par taisnību nu ierāvušies aizsardzības pozīcijā: tā vietā, lai atklāti liktu galdā kārtis, piedodiet, ziedojumu listes, un noskaidrotu, kas kam cik un par ko tieši upurējis, premjers, kā to mācījis Suvorovs (vislabākā aizsardzība ir uzbrukums), braši paziņo, ka, lūk, «likumdošanā būtu jāparedz atbildība tiem ziedotājiem, kas politiskām partijām ziedojuši svešu naudu»!
Tieši tā viņš pirmdien komentēja neskaidrības savas partijas finansēs. Jo šobrīd likumdošanā esot paredzēts, ka politiskām partijām nevar ziedot naudu ar kādu trešo personu, tomēr nav definēta šādu likumpārkāpēju atbildība. Šis apstāklis varot (tam nu reiz ir jāpiekrīt!) kalpot par instrumentu, kā ietekmēt politiskās partijas, un tas nākotnē nebūtu pieļaujams, uzsvēra valdības vadītājs. Visbeidzot premjers uzskata, ka pašas partijas nevar pārbaudīt visus savus ziedotājus. Viņš arī ir pārliecināts, ka «Jaunais laiks» nekādā gadījumā nav saistīts ar tiem «likumpārkāpējiem», kas ziedojuši viņa partijai.
Starp citu, Repše uzskata, ka šī situācija ir absurda un pat smieklīga, jo tas esot «nebijis gadījums», kad likumpārkāpēji paši piesakās. Tā gan gluži nav, jo arī «zaļzemniekiem» ziedojušie paši sev uz galvas kaisījuši pelnus… Kādēļ gan tā notiek? Aiz nepiepildītām cerībām, neīstenotiem solījumiem?
