Dievs vien zina, kā beigsies Džordža Buša juniora aizbildināšanās ar nepieciešamību sākt karu Irākā.
Dievs vien zina, kā beigsies Džordža Buša juniora aizbildināšanās ar nepieciešamību sākt karu Irākā. Ir noticis tieši tā, kā parasti mēdz būt, kad kāds sevi iedomājies par pasaules lāpītāju: kaut kas nav līdz galam aprēķināts, ņemts vērā, paredzēts.
Amerikāņi nebija paredzējuši, ka viņu iecerētajā karagājienā pret Irāku varētu negribēt iesaistīties «vecmodīgie» eiropieši. Labi, ka mūsdienu diplomātija aizvadītajā ziemā un pavasarī bija spējusi aizšpaktelēt «Irākas jautājuma» radīto plaisu līdz tam vienotajā Eiropas Savienībā. Otrkārt, Buša administrācija laida gar ausīm brīdinājumu par to, ka īstais karš varētu sākties tikai pēc tam, kad oficiāli tas būs beidzies, tas ir, ka karš pāries «partizānu» jeb tulkojumā no arābu tradīcijas – terorisma fāzē. Problēmas ap Irāku turpina milzt.
Latvija bija to valstu vidū, kas izteica atbalstu ASV. Toreiz – pavasarī – tas gan nozīmēja tikai morālu atbalstu, bet pienāca vasaras nogale, kad tam pienāca laiks materializēties: uz turieni uzturēt mieru devās 142 ķiverēs un bruņu vestēs tērpti latvju bāleliņi. Cerēsim, ka viņiem arī turpmāk tikai garām svilps irākiešu lodes.
Kā jau sacīts, Bušs bija pārrēķinājies, uzskatīdams, ka karš beidzies tai brīdī, kad viņš par to oficiāli pavēstīja. Tagad ASV valsts sekretārs Kolins Pauels paziņojis, ka viņa valdība noteikusi Irākas līderiem sešu mēnešu termiņu konstitūcijas sagatavošanai. Šāds termiņš varētu tikt uzskatīts par atbildi tām valstīm, kuras aicina nekavējoties nodot Irākas suverenitāti tās tautai. «Mēs vēlējāmies noteikt galīgo termiņu,» teica Pauels. «Viņiem būs laiks seši mēneši.» Irākas pārvaldes padome paziņoja, ka konstitūcijas projekta izstrādi varētu pabeigt līdz nākamā gada maijam. Vai šoreiz amerikāņu aprēķins nepievils un izrādīsies precīzs? Un vai konstitūcijas izstrāde vien arī faktiski nodrošinās kārtības iestāšanos Irākā?
Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Un tomēr civilizētā pasaule ir ieinteresēta, lai Irākā iestātos miers un kārtība. Piemēram, Eiropas Komisija (EK) piešķīrusi 200 miljonu eiro (129,6 miljonus latu) no ES budžeta visneatliekamākajiem atjaunošanas darbiem Irākā. EK pārstāve Emma Udvina piebildusi, ka papildu summas varētu piešķirt arī ES dalībvalstis.
Latvija nav vēl pilntiesīga ES dalībvalsts, līdz ar to mūsu pašķidro budžetu Irāka vismaz pagaidām būtiski neapdraud. Taču mēs (kā jau tas ticis solīts Bušam) bijām gatavi un nu jau arī reāli esam sākuši ar irākiešiem dalīties par naudu un zeltu lielākajā bagātībā – zināšanās. No Rīgas uz Bagdādi arvien biežāk dodas darījumu cilvēki un augsta ranga politiķi. Piemēram, Latvijas būvfirmas ir gatavas piedalīties sagrautās infrastruktūras atjaunošanā. Latvijas Bankas prezidents bija aicināts līdzēt Irākas ekonomikas reanimēšanā. Pašlaik Irākā uzturas mūsu ārlietu ministre Sandra Kalniete. Viņa tiekas ar Latvijas karavīriem un iepazīstas ar viņu dzīves un dienesta apstākļiem, kā arī noskaidro tās jomas, kurās Latvija varētu sniegt tehnisko palīdzību Irākai. Vizītes laikā ministrei ir plānots tikties ar ASV administrācijas Irākā, Starptautiskās koordinēšanas padomes un ANO pārstāvjiem, ar vairākām Irākas amatpersonām, lai pārspriestu Irākas rekonstrukcijas jautājumus un Latvijas iespējamo dalību Irākas atjaunošanā.
Kādēļ tieši Latvija ir aicināta to visu darīt? Viens no iemesliem – būdama viena no tām valstīm, kas citu ekonomiski daudz attīstītāko valstu izpratnē tikai pavisam nesen «norāpusies no koka» un tomēr patstāvīgi salīdzinoši īsā laikā pierādījusi dažas visai vērā ņemamas prasmes, mūsējie varētu spēt tās «saprotami pārtulkot» arī irākiešiem, kas šobrīd, šķiet, tā īsti vēl nav izšķīrušies, vai lēkt no sava koka lejā. Gan jau to varētu paskaidrot arī diplomātiskāk, taču kopš aizvakardienas nevienam, pat ne Ārlietu ministrijas preses centram, nebija iespējams sazināties ar S.Kalnieti: mūsdienīgie sakaru kanāli bija pārtrūkuši, bet kamieļi soļo gausi…
