«Dzīvojam šausmās. Bērni naktī spiežas mūsu gultā, jo viņiem bail gulēt vieniem,» neslēpj Edīte, kas pēc vairākām ļaunprātīgām dedzināšanām Vilces pagastā nezina, kur meklēt palīdzību.
«Dzīvojam šausmās. Bērni naktī spiežas mūsu gultā, jo viņiem bail gulēt vieniem,» neslēpj Edīte, kas pēc vairākām ļaunprātīgām dedzināšanām Vilces pagastā nezina, kur meklēt palīdzību. Lai gan naktīs iedzīvotāju mieru tagad sargā zemessargi un policisti, vilcenieki tik un tā uztraucas, ka viņu īpašumu un dzīvības var iznīcināt nezināmais ļaunprātis.
Pagājušajā nedēļā trīs naktis pēc kārtas Vilces pagastā izcēlās ugunsgrēki, un vienā gandrīz pilnībā nodega kādas pensionāres dzīvojamā māja. Pateicoties pagasta atbalstam, sirmgalve tikusi pie dzīvokļa Vilces centrā, taču pārējie ne bez pamata ir uztraukušies par savu drošību. Nenoskaidrota persona jau vairākkārt centusies aizdedzināt apkārtējās būves, un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ nelaimes laikus pamanītas un novērstas.
Pamodina liesmu atblāzma
Mūra dzirnavu iemītniece Edīte vairs mierīgi nespēj naktīs gulēt – lai sargātu māju, viņa sēž pagalmā. «Es baidos. Kādu rītu logā atradu iemestu ķieģeli. Tā kā aiz loga atrodas tukša istaba, naktī neviens neko nebija dzirdējis. Aizsitām logu ar preskartonu, bet nākamajā naktī pamodos no liesmu atblāzmas savā guļamistabā,» ar asarām acīs stāsta sieviete. Nezināma persona bija noplēsusi kartonu un to aizdedzinājusi. Liesmas ātri pletās plašumā, un, ja Edītes vīram pie rokas nebūtu bijis ugunsdzēšamais aparāts, iespējams, ēka būtu palikusi bez jumta. Ugunsgrēka dūmi iekļuva arī ēkā, kur bija bērni un gados veca sieviete. Uz klauvējieniem sirmgalve neatbildēja, tāpēc Edītes vīrs uzlauza durvis. Par laimi, ar sievieti viss bija kārtībā.
Šis nebūt nav pirmais gadījums, kad Edīte saskārusies ar ļaunprātīgu viņas mājas dedzināšanu. Vienrīt bēniņos bijušas iemestas zeķē iebāztas konservu bundžas ar degošām oglēm. Tikai brīnums bija pasargājis tās no izbiršanas un mājas aizdedzināšanas. Par gadījumiem, kad konstatēta malkas grēdas vai šķūņa aizdedzināšana, Edīte nemaz nevēlas runāt – tie jau pārvērtušies par ikdienu.
Naudu apsardzei netērētu
Kamēr policija meklē iespējamo vainīgo, vilcenieki ir pārliecināti – ugunsgrēkus sarīkojis kāds no jauniešu sociālās aprūpes centra «Ziedkalne» iemītniekiem. Šādu pārliecību vēl vairāk pastiprinot fakts, ka pavisam nesen tiesa vienam piesprieda piespiedu ārstēšanos psihoneiroloģiskajā slimnīcā, jo viņš atzinās vairāku ēku aizdedzināšanā. Vēl četri centra iemītnieki, uz kuriem arī krita aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu, aizsūtīti uz citām ārstniecības iestādēm.
Iestādē mitinās 150 jauniešu vecumā no 18 līdz 30 gadiem, un, lai nokļūtu ārpus centra teritorijas, jāsaņem speciāla atļauja. Centra darbinieki pulksten septiņos vakarā slēdz izejas durvis, bet pulksten 23 pārbauda, vai visi ir gultās. Ikviena prombūtne tiek fiksēta speciālā žurnālā, taču centra darbinieki tik un tā neizslēdz iespēju, ka kāds naktī atstāj telpas. Daži to dara pa notekcaurulēm, bet citi – caur bēniņu lūku. Ja iemītnieks pieķerts, atstājot centru, viņu soda, publiski kauninot sapulcē vai arī liedzot iespēju doties ekskursijā vai uz teātri.
«Es nevaru atbildēt par viņiem, jo viņi ir rīcībspējīgi un paši var atbildēt par izdarīto,» tā centra direktors Andrejs Nīmanis, piebilstot, ka pat tad, ja Labklājības ministrija piešķirtu papildu līdzekļus apsardzes algošanai, viņš tos tērētu citām vajadzībām, piemēram, lai kaut nedaudz palīdzētu centra darbiniekiem, kas par savu darbu saņem vidēji 60 latu. Pašlaik naktī dežurē pa vienam darbiniekam zēnu un meiteņu korpusā, bet algas dienās un brīvdienās centrā paliek arī mediķis.
Piekauj pat aprūpētājus
Ir svarīgi rūpēties par centra iemītnieku – garīgi slimo jauniešu – integrāciju sabiedrībā, tāpēc viņi dodas uz tuvējām saimniecībām, lai palīdzētu lauku darbos un nopelnītu papildus ikmēneša pabalstam, kas ir 5,25 lati. Tiesa, daži zemnieki tiek brīdināti – palīgi var kaut ko piesavināties. Pavisam nesen bijis gadījums, kad kādai sievietei centra iemītnieks nozaga 25 latus. Diemžēl centra direktors šo situāciju nerisināja, liekot cietušajai pašai vienoties ar vaininieku. Savukārt daži centra darbinieki un arī iemītnieki cietuši no vardarbības – jaunieši afekta stāvoklī var pat uzbrukt. Pavisam nesen kāda darbiniece visai nopietni piekauta, bet policija divus centra iemītniekus nogādāja atskurbtuvē. Ar afektā pastrādātiem pārkāpumiem centra darbiniekiem esot jārēķinās, jo, piemēram, pat direktors ne tikai saņēmis sitienus, bet reiz viņa automašīnai pārdurtas riepas.
Neviens gan neņemas spriest, vai centra iemītnieki tieši tāpat var rīkoties arī ārpus «Ziedkalnes» sienām, saskaroties ar apkārtējiem, taču ir skaidrs – neviens viņus vēl stingrāk uzraudzīt negrasās. Tikmēr Vilces veikala pārdevējas ne reizi vien no centra iemītniekiem dzird: «Iedodiet man sērkociņus!»
***
Policijas versijas
– Vainīgs ir kāds no «Ziedkalnes» iemītniekiem, kas naktī izkļūst no centra un dedzina. Tiesa, šis cilvēks nevarētu būt nopietni slims, jo, lai izplānotu dedzināšanu, vajadzīgs ass prāts.
– Dedzināšanas varētu organizēt kāds no Vilces pagasta iedzīvotājiem. Šai versijai par labu runā fakts, ka dedzināšanas turpinās arī pēc iespējamā dedzinātāja notiesāšanas.
***
Speciālista komentārs
Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas Psihiatrijas nodaļas vadītāja Irēna Ozoliņa:
«Piromāni ir cilvēki, kuriem patīk kaut ko dedzināt. Viņi var būt gan ar psihiskām novirzēm, gan uzvedības traucējumiem. Varbūt piromānu tieksme saasinās, piemēram, tuvojoties pilnmēnesim, taču daudz kas atkarīgs gan no audzināšanas, gan vides, kurā viņi dzīvo. Cilvēkiem var būt dažādas tieksmes. Man pašai gadījies saskarties ar cilvēku, kuram bija tieksme uz zagšanu. Viņš bija mans kursabiedrs un lūdza mums, kad gājām uz veikalu, lai uzraugām, ka viņš kaut ko nepaņem. Reizēm puisis to izdarīja tik veikli, ka to nemaz nepamanījām. Arī piromānu apkārtējie var nepamanīt.»
***
Viedoklis
Jauniešu sociālās aprūpes centra «Ziedkalne» direktors Andrejs Nīmanis:
«Nevaru apgalvot, ka ugunsgrēkos nav vainojams neviens no centra iemītniekiem, taču gribētos, lai tā nebūtu. Mums ir dažādi cilvēki – gan tādi, kuriem ir tieksme klaiņot vai dzert, vai zagt, taču neesam pamanījuši, ka kāds spēlētos ar sērkociņiem. Nezinu, kāpēc cilvēki uzveļ vainu centra iemītniekiem. Varbūt tāpēc, ka mūsu sabiedrība līdzcietības ziņā ir daudz slimāka nekā centra iemītnieki. Man ir ļoti žēl tā puiša, kuru atzina par vainīgu un kuram piesprieda ārstēties psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ceru, ka viņš kādreiz atgriezīsies.»
