Vai arī kādam vēl citam šķiet tāpat, ka, gribam to vai negribam, bet par Eiropu, Eiropas Savienību beidzamajā laikā runājam līdzīgi tam, kā savulaik paši eiropieši runāja par Kolumba Ameriku?
Vai arī kādam vēl citam šķiet tāpat, ka, gribam to vai negribam, bet par Eiropu, Eiropas Savienību beidzamajā laikā runājam līdzīgi tam, kā savulaik paši eiropieši runāja par Kolumba Ameriku?
«Tur dzīvo briesmīgi asinskāri indiāņi,» pirms pustūkstoš gadiem čukstēja Madridē un Parīzē vieni. «Šausmas, viņi taču tur staigā pliki!» čiepstēja dižciltīgas dāmas. «Bet cik viņiem daudz zelta un citu labumu! Jādodas sirot,» mudīgi āva kājas citi.
Tagad mēs Rīgā un Jelgavā, un Ludzā, un pat kaut kādā Vitempiskā prātojam: nez kā šie tur, Eiropas Savienībā…
«Šie tur» ir tie, kuriem vēlamies līdzināties. Kaut pēc gadiem, bet tomēr. Un «šos tur» mēs jau tagad neciešam par to, ka viņi mūs māca, kā jādzīvo. Mums gribas brīvi ceļot pie «šiem te», varbūt kādam arī sirds ilgojas nopirkt kaut klinšu saliņu Grieķijā, kas maksājot smiekla naudu – vien ap tūkstoti eiro. Taču mēs baidāmies, ka «kāds no šiem» sāks braukāt pie mums, sagrābs mūsu zemīti, aizdzīs mūs «tuksnesī», kur netiksim, nu nekādi netiksim pie debesu mannas!…
Bet patiesībā ir gandrīz kā senā anekdotē: īsts vīrs kārtīgu sievu mazdrusciņ mīl, mazliet no viņas baidās, mazlietiņ grib citu. Kāds taču ir teicis, ka esam noslēguši laulības ar ES! Tad nu ņemsim par labu. Savstarpēji «pierīvēsimies». Un gan jau arī «šie tur» mūs neturēs gluži par cilvēkēdājiem (kuru zemi var nopirkt par stikla krellēm), tāpat kā mēs viņus – par konkistadoriem.
