Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Alvaro Hils Robless, uzturēdamies Rīgā plānotā vizītē, daudz ko nepaguva.
Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Alvaro Hils Robless, uzturēdamies Rīgā plānotā vizītē, daudz ko nepaguva. Viņš labprāt būtu vairāk ticies ar dzīves pabērniem, apmeklējis kaut vienu psihiatrisko slimnīcu. Taču diemžēl valstiskas, piedodiet, Eiropas Savienības!, intereses lika viņam vairāk veltīt laika tieši tam, kam viņš to veltīja.
Kā jau tas bija paredzams, viņa vizītes smaguma centrs bija sabiedrības integrācijas jautājumi jeb, runājot vienkāršāk, viņš savām acīm vēlējās pārliecināties, vai tiešām tas velns ir tik melns, kā to mālē Krievija: vai latvieši tik ļoti dara pāri mazākumtautību pārstāvjiem. Tādēļ augstais komisārs apmeklēja vairākas izglītības iestādes, pat bija devies uz Daugavpili. Roblesa kunga secinājums bija: nē, velns nav vis tik melns. Un tomēr viņš, žurnālistiem rezumējot redzēto, diplomātiski, kā jau rūdīts un visnotaļ civilizēts politiķis, neslēpa, ka «daļai sabiedrības ir problēmas ar pilsonības iegūšanu» un ka «Eiropas Savienība vēlētos», lai tomēr arī nepilsoņiem būtu, piemēram, tiesības vēlēt pašvaldības.
Alvaro Robless veltīja atzinīgus vārdus tam, kā Latvijā norit naturalizēšanās process. Tomēr ne mani, ne vairākus kolēģus nepameta sajūta, ka vai nu Roblesa kungs nespēj (tas ir, nedrīkst) «izkāpt» no ES augstā komisāra segliem, vai arī patiešām viņam nav iznācis pamatīgāk iedziļināties šai (sabiedrības integrācijas) «problēmā», lai pārliecinātos, ka tādas faktiski nemaz nav, ka tā ir, maigi sakot, pārspīlēta. Visticamāk, ka komisārs darīja, pētīja un par redzēto runāja tā, kā šķiet pareizi, raugoties uz mūsu mazo valstiņu no Briseles vai Strasbūras augstumiem. No turienes, Eiropas otras malas, Latvija ir vien tāds mazs pleķītis pie lielās Krievijas rietumu robežas, un laikam jau nevienam nav vēlēšanās, lai mūsu kaimiņvalsts ievazātā korozija izplatītos uz visu kontinentu. Rūsas pleķītis pacietīgi, ar rīvēšanu jānoslīpē turpat Daugavas krastos.
Tomēr tā drīzāk ir nevajadzīga filozofēšana par to, ko Roblesa kungs arī pats zina.
Savukārt «Ziņām», pārstāvot savus lasītājus, būtu gribējies, lai augstais komisārs, ja reiz mērojis ceļu uz Latviju, būtu vairāk pievērsies tādiem jautājumiem kā, piemēram, pensionāru vai bērnu tiesības. Komisārs esot apmeklējis kādu bērnunamu, viņam «paticis», kā viņi tur dzīvojot, tomēr problēmu esot daudz, un pati svarīgākā – naudas trūkums. Tā pati vaina (respektīvi, finanšu trūkums valsts budžetā) esot arī pensionāru jautājumā. Grūti gan iedomāties, cik pamatīgi viņš šajā «jautājumā» bija paguvis iedziļināties. Vai viņš būtu uzklausījis kādas sieviņas stāstu par desmitiem kolhozā nostrādātu gadu, pēc kuriem viņa saņem pensiju, kas ir vismaz trīstik mazāka nekā oficiālais iztikas minimums valstī? Vai arī kāds Labklājības ministrijas ierēdnis viņam tika paskaidrojis to, kas nav skaidrs tūkstošiem Latvijas pensionāru: kā tas notika un vai paredzēts kaut ko mainīt pēc tam, kad daļa iedzīvotāju pāris gadu laikā (līdz 1996. gadam) spēja «nopelnīt» Latvijas apstākļiem vairāk nekā karalisku pensiju, tādā veidā «vidējo» pensiju līmeni valstī uzpumpējot gluži pieņemamā apmērā?
Nē, tam noteikti komisāram neatlika laika. Toties viņš apmeklēja Centrālcietuma slimnīcu. Faktiski par šo apmeklējumu kā bezmaz vai svarīgāko viņa uzturēšanās laikā Latvijā vai pa visiem kanāliem visvairāk stāstīja televīzija, atkārtojot Roblesa kunga vārdus, ka šī cietuma slimnīca esot viss cits, tikai ne slimnīca.
Protams, komisāra kungs, cietumnieki arī ir cilvēki, kuru intereses un tiesības ir jāaizstāv. Tomēr Latvija reiz nu ir valsts, kur grūti klājas tūkstošiem – daudziem pat grūtāk nekā cietumā, kur noziedzniekiem, pirmkārt, ir jumts virs galvas un, otrkārt, silts ēdiens. Starp citu, visticamāk, Roblesa kungs pat fotogrāfijās nav redzējis, kā Centrālcietums izskatījās vēl pirms pāris gadiem – tad, kad «eiroremonts» bija pabeigts tikai dažās kamerās, kas atradās līdzās Aleksandra Laventa «cellei». Toties centrālā korpusa iekšpuse, kas faktiski atgādināja apjumtu iekšpagalmu, krustu šķērsu nožogotu ar drāšu sietiem un režģiem, četru stāvu augstumā burbuļoja un smirdēja, jo pa notekām no visām kamerām tieši cementa grīdas vaļējās renēs saplūda cietumnieku izkārnījumi.
Ar to vēlējos sacīt, ka šādu skatu vairs nav, cietums ir progresējis. Taču gan Rīgā, gan Jelgavā ap brīvdabas «zviedru galdiem» – atkritumu konteineriem – joprojām klimst tie paši cilvēki, kas pirms dažiem gadiem. Viņus progress vēl nav sasniedzis. Tāpat kā invalīdus, kurus Roblesa kungs, visticamāk, nepaguva satikt, jo viņi nemēdz lieki rēgoties ielās.
Tie visi nekādā ziņā nav pārmetumi augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos. Gluži otrādi. Tā ir vēlēšanās viņu Latvijā redzēt biežāk. Tik bieži, kamēr viņš saprot, ka Latvijas cietumi nebūt nav tie, kur visvairāk tiek pārkāptas cilvēku tiesības.
Brauciet biežāk, Roblesa kungs! Mēs ticam, ka ar jūsu palīdzību ātrāk un veiksmīgāk noritēs latviešu un nelatviešu integrācija, Centrālcietuma slimnīcā ierīkos Eiropas labturības standartiem atbilstošu cūku fermu, bet cietumniekiem uzbūvēs lielisku stacionāru. Un pēc tam, varbūt pēc daudziem gadiem, ceram, ka ar ES cilvēktiesību komisariāta palīdzību Latvijā būs kļuvis arī mazāk bezpajumtnieku, ubagu un pensionāru – ne tikai tāpēc, ka viņi priekšlaicīgi nomirs, bet gan tādēļ, ka dzīvos pārtikuši un siltumā.
