Laukos cilvēkiem klājas visādi. Tur nedzīvo paši bagātākie Latvijas iedzīvotāji, tāpēc jaunām grāmatām līdzekļi bieži vien neatliek. Laucinieki, izrādās, lasīšanai atrod brīvu brītiņu arī darba pilnajā ikdienā un steidz uz bibliotēku.
Laukos cilvēkiem klājas visādi. Tur nedzīvo paši bagātākie Latvijas iedzīvotāji, tāpēc jaunām grāmatām līdzekļi bieži vien neatliek. Laucinieki, izrādās, lasīšanai atrod brīvu brītiņu arī darba pilnajā ikdienā un steidz uz bibliotēku.
Arī lauku bērni, kam datorspēles un citas pilsētnieciskas izklaides vismaz pagaidām vēl ir liels retums, lasa labprāt. Ne vienmēr mamma un tētis var atļauties nopirkt jaunākās grāmatas, tāpēc viņi ir bieži viesi mazajās lauku bibliotēkās tāpat kā viņu vecāki un vecvecāki. Jo, izrādās, bibliotekāres tur ir gluži vai psiholoģes, kam savu sirdi izkratīt, likstas, nedienas un priekus izstāstīt, lai tad pēc noskaņojuma viņas iedotu saviem apmeklētājiem palasīt kādu labu grāmatu.
Pirmā pietura: Platones pagasta bibliotēka
Laiks: pulksten 9.07
Noskaņojums: dzīve ir raiba kā dzeņa vēders!
Bibliotekāre: Vija Beržus
Darba stāžs bibliotēkā: 18 gadu
Platones pagasta bibliotēkā «Ziņas» sagaidīja mīļi un ar stāstu par grāmatu krātuves mainīgo dzīvi.
«Man te ir divas bibliotēkas kopā – Platones pagasta bibliotēka un Platones pamatskolas bibliotēka. Agrāk gan pieaugušo grāmatas mitinājās pagastmājā, bet pašvaldība izlēma veidot informācijas centru. Sākās remontdarbi, un jau pavasarī aši, aši vajadzēja grāmatas pārvietot uz skolu,» stāstu sāk Vija Beržus. Viņa labprāt izklāsta iespieddarbu krātuves īpašo, bet vietējo ļaužu iegaumēto darba laiku. Lielā bibliotēka strādā pirmdienās no pulksten diviem dienā līdz septiņiem vakarā un ceturtdienās no astoņiem rītā līdz divpadsmitiem dienā. Savukārt trešdienas ir metodiskās dienas. Bibliotēkas telpas ir mazas un mājīgas, bērnu un pieaugušo grāmatas stāv atsevišķās istabās un gaida savus lasītājus. Atšķirība ir tāda, ka skolēniem domātie iespieddarbi vairāk ir mācību līdzekļi, kā arī daiļliteratūra. Šā žanra grāmatas gan dublējoties, un Vija Beržus ir norūpējusies, ka vajadzēs fondu pārskatīt un salīdzināt.
Platoniekiem patīk lasīt, un viņi uz bibliotēku nāk labprāt. Taču Vijas kundzi māc bažas, ka tagad apmeklētāju ir mazāk nekā tai laikā, kad bibliotēka atradās Platones centrā: «Kad satieku vecākas tantiņas, viņas bēdājas, ka nu jau laikam pēc grāmatas vairs nevarēs atnākt, kaut gan iepriekš bijušas pastāvīgās klientes. Tagad mani apmeklētāji pārsvarā ir bērni. Es domāju, ka bibliotēkai tomēr vajadzētu būt centrā. Kamēr tur strādāju, bieži vien ļaudis nāca vienkārši izstāstīt savas bēdas, priekus un emocijas. Esam izrunājušās līdz sirds dziļumiem. Tur bija lielāka telpa, lasītāji varēja piesēst pie galda, mierīgi paskatīt literatūru.» Beržus kundze pagasta bibliotēkā strādāja līdz 1999. gadam, bet tad pārnāca uz skoliņu, protams, paliekot uzticīga bibliotekāres darbam. «Man patīk mans darbs. Kas tad bibliotēkās strādā? Noteikti tie cilvēki, kas mīl grāmatas. Arī es esmu viņu vidū. Kad skolā gāju, biju izlasījusi visu tā laika pagasta «bibliotēku». Labākais atklājums ir Remarka grāmatas, savukārt sirdij tīkamākā ir leģendārā «Vējiem līdzi». To ik pa laikam pārlasu, kad gribas atslēgties no ikdienas rutīnas,» stāsta bibliotekāre.
Jaunu iespieddarbu iegādei ik gadu pašvaldība atvēl kādu naudas summu, šim gadam – 400 latu.
Starp citu, Vija Beržus ir «ierakusies» arī vēsturē, lai izdibinātu, kas bijuši Platones pagasta bibliotekāri, sākot no 1945. gada.
Mūsu sarunu Vijas kundze beidz ar vēlējumu lasītājiem, kas izteikts ar Zentas Mauriņas vārdiem: «Bet no visiem pasaules brīnumiem visbrīnumainākā ir grāmata. Un šais brīnumos tu vari brīvi ienirt. Tu vari sevī uzņemt visu, ko cilvēki gadu tūkstošos izdomājuši un izjutuši. Tā ir tik liela laime, ka tādēļ vien dzīve jāmīl!»
Otrā pietura: Svētes bibliotēka
Laiks: pulksten 9.45
Noskaņojums: laukiem piemīt īpaša burvība!
Bibliotekāre: Minjona Ozola
Darba stāžs šai amatā: 28 gadi
Ar laipnības un siltu, gaišu domu viļņiem apskaloti, devāmies uz nākamo bibliotēku un atkal pārliecinājāmies, cik bezgala interesanti cilvēki dzīvo un strādā laukos. Minjona Ozola ir jestra, enerģijas pilna bibliotekāre ar savu pārliecību un gadu gaitā izveidotu bibliotēkas darba kārtību.
«Bibliotēka atrodas Svētes malā, un tas par labu nenāk. Man būtu lielāka piekrišana, ja grāmatu krātuve atrastos pagasta centrā,» domā bibliotekāre Minjona Ozola un turpina stāstīt, ka «fonds te ir viens no mazākajiem – tikai 2400 grāmatu. Ja kāda grāmata gadus desmit nav ņemta lasīšanai, nav nekādas jēgas, ka tā stāv plauktā. Tāds ir mans viedoklis, tādēļ no visiem agrāk bijušajiem iespieddarbiem atstāju tikai «ejošo» fondu.» Bibliotekāre vairāk pievēršas izzinoša, nevis izklaidējoša satura grāmatām. «Filosofija, psiholoģija, medicīna – tās ir interesantas lietas. Derētu dators. Ideja ir tāda: kad Svētes pamatskolai uzcels piebūvi, mācību iestādes un mana bibliotēka atradīsies centrā un vienā ēkā. Tur arī būs datori un, kā jau tas daudzviet ir, informācijas centrs,» par iecerētajām pārmaiņām stāsta Minjona Ozola.
Bet pašlaik Svētes vecāka gadagājuma ļaudīm bibliotēka ir pārāk tālu. Taču te bibliotekārei ir stāstāms kāds knifiņš: viņa iedod interesanto literatūru kādai dāmai, kurai patīk tā vairāk pastaigāties, un viņa to nogādā savam pensionāru un draugu lokam. «Tāda sistēma man te ir izveidota. Invalīdiem arī vajadzētu literatūru pienest mājās. Taču es uzskatu, ka nevar cilvēkam kaut ko ar varu uzspiest. Varbūt to manis aiznesto grāmatu cilvēks nemaz neatvērs. Un kā Svētes daudzdzīvokļu mājās? Vienai ģimenei iedodu skaistu, jaunu grāmatu, bet kādu to atnes? Prasu, cik tad cilvēku izlasīja. Šie padomā un pārliecinošā tonī atbild: «Nūūū, puse mājas!» Redz, viņiem pašiem slinkums nākt pakaļ, bet, ja pienes, visi izlasa. To es labi zinu. Tādēļ arī formulārā pierakstu vispirms visu ģimeni,» neslēpj Minjona Ozola. Skaidrs, ka laukos tas ir vienkāršāk, jo sadarbība ar bibliotēku var būt brīvāka. Pilsētā tik strikti noteikumi… Pašās saknēs jau lauku socioloģija krasi atšķiras no pilsētas dzīves, bet šajos jautājumos gan neiedziļināsimies.
Savus klientus un viņu gaumi bagātajā darba pieredzē Minjona Ozola jau no galvas zina, un tas palīdz jaunu grāmatu (par pašvaldības piešķirto naudiņu) izvēlē.
Arī uz Svētes bibliotēku cilvēki atnāk, izvēlas grāmatu, bet dažkārt nemaz tik ātri nesteidz prom, jo, kad sirds ir pilna, gribas kārtīgi izrunāties. Un kādēļ to nedarīt ar bieži sastapto, gadu gaitā iemīļoto bibliotekāri? Bibliotekāram ir jābūt arī ar psihologa dotībām.
Ir dienas, kad lasītāju nemaz nav, bet Minjona uzreiz optimistiski piebilst, ka tas nebūt nenozīmē, ka viņai nav ko darīt. «Bet lasīt lasa, kur tad paliks. Nu pienākuši tādi laiki, kad intelekts ir jāceļ,» sarunas nobeigumā uzsver bibliotekāre.
Trešā pietura: Bramberģes bibliotēka
Laiks: pulksten 10.10
Noskaņojums: latvieši mīl grāmatas!
Bibliotekāre: Ināra Sagalata
Darba stāžs šai amatā: 27 gadi
Ar Bramberģes bibliotēkas atrašanu negāja nemaz tik gludi – labi, ka izpalīdzēja kāds vietējais, citādi mēs vēl ilgi Bramberģē meklētu bibliotēku, kas īstenībā atrodas Zemgales ciematā. Remonta sparīgajā gaisotnē savā valstībā mūs sirsnīgi sagaidīja bibliotekāre.
Bramberģes bibliotēkā pašlaik notiek remonts, un prieku par to bibliotekāres Ināras Sagalatas sejā nevar nepamanīt. Līdz šim bibliotēka bija iespiesta mazā, šaurā telpā, bet tagad tiks apvienota ar bijušo veikalu. Gandarījums ir arī par to, ka beidzot bibliotēku papildinās neliela lasītava, līdz šim cilvēkiem īsti nebija pat kur ienākt (īpaši, ja priekšā jau bija vairāki lasītāji), tagad varēs pasēdēt un, piemēram, jaunākās avīzes izlasīt turpat. «Dienā reizēm atnāk vairāk nekā četrdesmit lasītāju! Bet agrāk pat pāris cilvēkiem nebija kur apgriezties,» stāsta bibliotekāre. Tagad, bibliotekārei par prieku un pat pārsteigumu, arī remonta laikā, kad nav pat tik daudz vietas kā iepriekš un liela daļa grāmatu stāv kaudzē, apmeklētāju netrūkst. Piemēram, dienu pirms mūsu ciemošanās bibliotēkā ieradušies 28 lasītāji.
Bramberģes bibliotēka var lepoties ar vairāk nekā seštūkstoš grāmatām, kas lauku bibliotēkai nav maz. Ināra Sagalata stāsta, ka visvairāk esot daiļliteratūras, daudz arī bērnu grāmatu, enciklopēdiju un vārdnīcu.
Kā jau var noprast, šajā bibliotēkā lasītāju netrūkst, visvairāk to esot vecumā no 30 līdz 80 gadiem. Diezgan daudz nākot arī bērni. Pašlaik ir pierakstījušies 200 lasītāju, bet skaits mainās un līdz gada beigām, visticamāk, jau būs vairāk.
Bibliotekāre atzīst: «Lasītāji lasa visu ko. Bērni rudens sezonā, protams, daudz prasa obligāto literatūru. Vecāki cilvēki vairāk izvēlas kādu vieglāku lasāmvielu, cilvēkiem patīk arī dzīvesstāsti par aktieriem un māksliniekiem. Zinātniskā literatūra vairāk interesē bērnus un jauniešus, kam skolā jāgatavo dažādi materiāli un projekti. Ja mums kaut kā pietrūkst, braucu uz Jelgavu un atvedu no turienes.»
Grāmatu fonds bibliotēkā nemitīgi tiek papildināts, pavisam nesen Ināra Sagalata atvedusi jaunus 120 eksemplārus lasāmvielas.
Bibliotekāre priecājas, ka telpas ir ļoti labā vietā – pašā Zemgales centrā – un cilvēkiem uz turieni ir viegli atnākt. Agrāk, kad bibliotēka bija Bramberģes pilī, lasītāju bijis daudz mazāk.
«Kad pārcēlāmies uz Zemgali, gribējās saglabāt veco bibliotēkas nosaukumu, lai tas dzīvo mūžīgi,» ar nostaļlģiju saka Ināras kundze.
Viņa ir pārliecināta: «Dzīvē viss notiek uz labu! Es taču pēc remonta te varēšu sēdēt kā viena īsta kundze – būs tik jaukas telpas! Gan jau pamazām visas mazās lauku bibliotēkas tiks pie jaunām un plašākām telpām, jo lasītāju latviešiem diez vai kādreiz trūks!»
