2003. gada septembra referendums par Latvijas iestāšanos ES bija vienreizējs tajā ziņā, ka tas apvienoja politisko eliti, masu informācijas līdzekļus un pilsonisko sabiedrību.
2003. gada septembra referendums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā bija vienreizējs tajā ziņā, ka tas apvienoja politisko eliti, masu informācijas līdzekļus un pilsonisko sabiedrību – organizācijas, kas pēdējos desmit gadus bija pavadījušas, lielākoties ķīvējoties. Taču maksa par šo vienotību bija diskusiju kvalitāte, apspriežot iestāšanās sekas. 2003. gada referenduma īstais zaudētājs bija demokrātija.
Šī bija trešā tautas nobalsošana Latvijā kopš 1998. gada, un no paplašinātās Eiropas Savienības 25 valstīm referendums nav rīkots tikai Nīderlandē un Vācijā. Tas liecina par augošu tendenci ES reformas leģitimizēt ar referendumu starpniecību, kaut arī valdībām tie parasti nepatīk rezultātu neprognozējamības dēļ. Galu galā pēdējos gados Dānijas un Zviedrijas vēlētāji noraidīja eiro. Tomēr pastāvēja vispārējs pieņēmums, ka Austrumeiropas kandidātvalstīs sabiedrībai vajadzētu apliecināt savu pievienošanos ES.
Taču tikai brīva, taisnīga un objektīva referenduma kampaņa spēj veicināt atklātu dialogu. Saprotams, līdzsvaru nav viegli sasniegt. Privātīpašumā esošie masu informācijas līdzekļi un neatkarīga pilsoniska sabiedrība neizbēgami iestāsies paši par savu darba kārtību, tieši tāpat kā no partijām sastāvošā valdība. Un tomēr valsts pienākums ir radīt struktūru izlīdzsvarotām debatēm, tādējādi ļaujot vēlētājiem pieņemt lēmumus, balstoties uz informāciju.
Latvijā tā nenotika. Satversmes labojumi atļāva valdībai izvēlēties gan datumu, gan referenduma jautājuma formulējumu. Organizējot balsošanu kā pēdējiem, Latvijas valdība pirmsiestāšanās diskusijas novienkāršoja līdz identitātes jautājumam. Miljons latu, kas tika piešķirti kampaņas rīkošanas komitejai, bez kautrēšanās tika izmantoti, lai aicinātu balsot par. Tas noveda pie vienpusējām debatēm, kas kontrastēja ar 2003. gada referendumu par eiro Zviedrijā, kurā eiro pretinieki pat saņēma lielāku valsts finansējumu nekā piekritēji.
Protams, pretinieku kampaņa Latvijā nebija ne tik pārliecinoša, ne organizēta kā antieiro kustība Zviedrijā. Tā bija ļoti fragmentēta, un tai pietrūka harismātiska vadoņa. Tas noveda pie lētas, populistiskas un beigu beigās sakāvi nesošas taktikas. Piemēram, nabadzīgos lauku un pilsētu rajonos izlīmējot plakātus «Eiropas Savienība = Padomju Savienība», nevis izaicinot uz diskusijām par svarīgām problēmām.
Atbalstītāju puse bija daudz labāk organizēta. Taču organizācijas «Eiropas kustība Latvijā» un «Klubs «Māja»» jau daudzus gadus izmantojušas valsts un ES finansējumu, un līdz ar to tām ir labi izveidotas struktūras. Patiesībā bija grūti atšķirt privātos atbalsta kampaņas organizatorus no oficiālās, valsts kampaņas. Tomēr arī atbalstītājiem neizdevās izvērst dialogu ar vēlētājiem. Tās lielāko tiesu centās iegūt vēlētāju balsis, izmantojot tukšu reklāmu. Pāris pēdējo kampaņas nedēļu laikā atbalstītāji savus argumentus noreducēja līdz identitātes jautājumam – vai Latvija piederēs Rietumeiropai vai arī izplūdušajai, pelēksarkanajai? Jāmin interesants fakts – pretinieki savā kampaņā atbildēja ar citu šīs iebiedēšanas taktikas paveidu, apgalvojot, ka Krievija drīz iestāšoties ES un tad Latvija atkal nonākšot negribētā savienībā ar savu austrumu kaimiņu.
Vai arī nākotnē būtu turpināms modelis – reālu diskusiju vietā bezsakarīgas reklāmas? Vai nākotnes referendumos valdība pacietīs, finansiāli atbalsīs un paudīs pretargumentus? Šie jautājumi ir svarīgi, jo šķiet, ka nākotnē mēs piedzīvosim vairāk ES referendumu. ES konstitucionālais līgums, kas jāpieņem līdz nākamā gada sākumam, paredz būtiskas izmaiņas attiecībā uz dalības nosacījumiem.
Saīsināti no www.politika.lv
