Valsts darba inspekcijas uzraudzības un informatīvā kampaņa «Uzlabosim darba vidi» atklājusi gan likumu nepilnības un likumdevēju nepietiekami nopietno attieksmi, gan darba devēju nevēlēšanos sakārtot savā uzņēmumā darba vidi..
Valsts darba inspekcijas uzraudzības un informatīvā kampaņa «Uzlabosim darba vidi» atklājusi gan likumu nepilnības un likumdevēju nepietiekami nopietno attieksmi, gan darba devēju nevēlēšanos sakārtot savā uzņēmumā darba vidi, – uzskata Zemgales Reģionālās valsts darba inspekcijas vadītājs Valdis Dūms.
No kampaņas laikā Zemgalē pārbaudītajiem 62 uzņēmumiem darba vides iekšējās uzraudzības plāns bija tikai 51. Vismaz divas trešdaļas darba devēju par to nav rūpējušās. Tanī pašā laikā lielākajā daļā uzņēmumu (44) ir nozīmēts savs darba aizsardzības speciālists. Valstī no 515 apmeklētajiem uzņēmumiem plāns ir 310, darba aizsardzības speciālists – 360 uzņēmumos. Likums noteic, ka speciālistam jābūt ne vien formāli nozīmētam, bet arī jānodrošina laiks pienākumu veikšanai. Ja darbs netiek veikts, pieeja ir formāla.
Deviņos šā gada mēnešos no 755 Zemgales reģionā pārbaudītajiem uzņēmumiem darba vides iekšējie riski izvērtēti tikai 133 jeb 17,6 procentos uzņēmumu. Tie ir cipari, kas darba inspekciju nevar apmierināt. Tajā pašā laikā nepilnos divos gados, kopš ieviestas prasības, tas ir pietiekami daudz. Zviedrijā, kur darba vides iekšējā uzraudzība ieviesta krietni agrāk, prasības pilnībā nodrošinājuši 40 procenti darba devēju.
Likumā trūkst precīza formulējuma
Meklējot cēloņus, Zemgales darba inspektori uzsvēruši vairākas problēmas, sākot ar globāla mēroga un beidzot ar iekšējām. Proti, darba aizsardzība definēta kā viens no valdības prioritārajiem uzdevumiem. Taču līdz šim tā nav bijusi nevienas valdības prioritāte. «Arī šai valdībai darbinieku veselība nav prioritāra,» atzīst V.Dūms. Darba inspektoriem no augstām amatpersonām iznācis dzirdēt, ka inspekcija kontrolē vai vienīgi valsts uzņēmumus un iestādes. Taču tieši valsts iestādēs par cilvēkiem domā vismazāk. Ar privātajiem uzņēmumiem var strādāt dažādos veidos un ar dažādām metodēm. Bet valsts iestādēs viss atduras pret budžetu. Ja tajā līdzekļi darba vides uzraudzībai nav paredzēti, ar to viss beidzas. Izglītības, sociālās un veselības aprūpes iestādēs, Valsts ieņēmumu dienestā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, arī darba inspekcijā trūkst līdzekļu darba iekšējās uzraudzības sakārtošanai.
Diskusijās par likumu nepilnībām uzsvērts, ka tajos pietrūkst precīzu formulējumu un skaidrojumu, ko un kā īsti darīt. Tāpēc darba inspektori prasības skaidro katrs pēc savas sagatavotības, zināšanu un erudīcijas pakāpes. Arī ar informatīvo materiālu sagatavošanu pārsvarā nodarbojas tikai darba inspekcija, bet to nepietiek.
Darba devējiem nav motivācijas
Nākamais ir uzņēmumu līmenis. Smagākais, pēc darba inspektoru domām, ir tas, ka darba devējiem nav motivācijas kaut ko darīt darba aizsardzībā, jo sociālās apdrošināšanas iemaksu apmērs nav atkarīgs no rūpēm par darbiniekiem. Piemēram, «Dobeles dzirnavnieks» pieder pie uzņēmumiem, kur izdarīts viss, kas darba aizsardzībā tiek prasīts. Taču arodslimības joprojām ir, un sociālās apdrošināšanas aģentūra pilnā apmērā piedzen kaitējuma atlīdzību.
Pēc V.Dūma domām, būtu godīgi, ja šīs iemaksas diferencētu atkarībā no uzņēmuma veikuma darba aizsardzībā. Iecere par to parādījusies pirms gadiem astoņiem, taču tālāk nekas nav pavirzījies.
Uzņēmēju attieksme pret darba aizsardzību ir ļoti dažāda. Ir tādi, kas paši pievēršas darba uzraudzībai, seko, iegulda līdzekļus. Uzņēmumos, kur ienākuši ārvalstu partneri, nereti novērots, ka viņi sadarbībai piekrīt tikai pēc tam, kad sakārtota darba aizsardzība. Netrūkst arī tādu darba devēju, kas neko negrib darīt un tikai darba inspekcijas ietekmē sāk rosīties. Protams, ir arī tādi, kam ir vienalga, kas notiek ar darba drošību, viņus interesē tikai nauda.
Attieksme lielā mērā atkarīga no uzņēmēja izglītības, erudīcijas un inteliģences līmeņa. Tomēr, lai plašākā mērogā rosinātu darba devējus rūpēties par darbinieku drošību, darba inspekcija par lietderīgu uzskata noteiktu minimālo zināšanu apgūšanu darba aizsardzībā vēl pirms uzņēmuma dibināšanas.
Speciālists nav formāla figūra
Nākamā problēma – darba aizsardzības speciālisti. Acīmredzot lielā daļā uzņēmumu tā pienākumus uzskata par formāliem. Citu izskaidrojumu neizdarībai grūti atrast. Sak, ja reiz inspekcija prasa, nozīmēsim, un būs miers. Raizes sagādā arī speciālistu kvalifikācija. Pēdējos divos gados apmācītie zina darba vides iekšējās uzraudzības prasības. Tie, kas kursos mācījušies agrāk, ar tām nav iepazinušies. Tā kā likums neparedz sistemātisku jauno prasību apguvi, ir svarīgi, lai darba aizsardzības speciālists patstāvīgi sekotu jaunākajām prasībām un notikušajām izmaiņām.
Pierasta prakse uzņēmumos ir tas, ka darba aizsardzības speciālists strādā amatu apvienošanas kārtībā un visbiežāk nodarbojas ar pārējiem pienākumiem, nevis ar darba aizsardzību. Arī darba devējs bieži vien šim speciālistam nav piešķīris nedz darbalaiku, nedz tiesības darba aizsardzības pienākumu veikšanai.
Iesniedz priekšlikumus izmaiņām likumā
Šinī nolūkā darba inspekcija iesniegusi visai radikālus priekšlikumus izmaiņām likumā par darba aizsardzību. Tostarp ierosinājumu, ka darba aizsardzības speciālistam jābūt atbrīvotam. Tikai ja darba inspekcija piekrīt, viņam atļauts uzņēmumā veikt arī citus pienākumus. «Cik likumdevējs to ņems vērā, atliek minēt, bet izmaiņas darba aizsardzības likumā ir nepieciešamas,» uzskata V.Dūms.
Līdztekus šīm izmaiņām darba inspekcija pagaidām izlases kārtībā sākusi pieprasīt no darba devējiem iesniegt uzņēmuma darba aizsardzības pasākumu plānu nākamajam gadam. Tas nav brīnumlīdzeklis, tomēr mēģinājumi izrādījušies rezultatīvi, likuši sarosīties. Ja uzņēmums neliekas zinis, tas ir pamats inspektora vizītei uzņēmumā. Tas, kā zināms, nevienu īpaši neiepriecina.
Pēdējais, kas atliek darba inspekcijai, ja uzņēmējs apzināti nepilda likuma prasības, ir sodīšana. Turklāt nevis neliela apmēra, kā galvenokārt noticis līdz šim, bet atbilstoši administratīvo sodu gradācijai. Ja uzņēmumā nebūs izvērtēti darba vietu riski un izstrādāts pasākumu plāns to novēršanai, darba devējam jārēķinās ar simts latu naudas sodu.
Sodīšanu, kā atzīst V.Dūms, kas inspekcijai nav raksturīgākā funkcija, arī turpmāk darba inspektori negribētu izvirzīt kā prioritāti. «Labāk būtu, ja darba devēji paši paanalizētu kaut vai nelaimes gadījumu statistiku, zaudējumus, ko tie tautsaimniecībai nodara, un saprastu, ka arī virs viņu uzņēmuma, nenodrošinot darba aizsardzības prasības, atrodas šis Damokla zobens,» saka V.Dūms, norādot, ka darba inspekcija turpinās rīkot seminārus, konsultācijas un citus izglītojošus pasākumus, popularizēs labāko praksi, izplatīs informatīvos materiālus, bet likuma prasības būs jānodrošina pašiem darba devējiem.
