Pagājis apmēram mēnesis, kopš redakcijā ar jautru kopā pasēdēšanu pavadījām obligātajā dienestā jauno, taču izdarīgo un labā atmiņā palikušo sporta nodaļas korespondentu Lauri Daukšti.
Pagājis apmēram mēnesis, kopš redakcijā ar jautru kopā pasēdēšanu pavadījām obligātajā dienestā jauno, taču izdarīgo un labā atmiņā palikušo sporta nodaļas korespondentu Lauri Daukšti.
Valsts dienesta pārvaldē viņš bija norīkots uz Jūras spēkiem. Tādēļ puisim vajadzēja braukt nevis uz Alūksnes mācību centru kā lielākajai daļai jauniesaukto, bet gan uz radniecīgu karaspēka vienību Latvijas rietumu malā – Liepājā. 18. oktobrī Lauris nodeva karavīra zvērestu. Tagad viņš ir pilntiesīgs Latvijas Republikas bruņoto spēku matrozis. Kā paredz mācību plāns, līdz Ziemassvētkiem vīrs būs apguvis savu militāro specialitāti un nopelnījis pirmo atvaļinājumu. Ar Laura vecāku atļauju publicējam izvilkumus no Laura vēstulēm, kas rakstītas līdz zvērestam – pirmajā dienesta mēnesī, tā saucamajā jaunmatroža laikā.
No 21. septembrī rakstītās vēstules
«Kā ta man te iet? Jāteic, ka nu jau daudz labāk. Esmu ticis pāri šokam un vakar pat Evitai (Laura meitene – red.) vēstuli uzrakstīju. Esam sadraudzējušies un iejutušies. Jau pirmajā dienā mani baigi iztrenkāja – visas malas trīcēja, kā biju nobijies. Pirmo nakti vispār negulēju. Turklāt sešos jāceļas. Tas notiek tā: noskan zvans un kliedziens: «Rota stāties!» 30 sekundēs ir jāizlec no gultas (guļu otrajā stāvā) un jānostājas koridorā. Tad saskaitāmies un 10 minūtēs perfekti jāsaklāj gultas un jāuzvelk forma. It kā laika daudz, bet ar to nepietiek, jo gultas jāsaklāj perfekti – pēc īpašas sistēmas. Otrajā dienā tās trenējāmies klāt vien sešas reizes! Ļoti daudz mācāmies soļot. Ļoti daudz – līdz spēku izsīkumam. Viss rit pēc stingra grafika un pavēlēm. NEKO nedrīkst darīt ārpus dienas režīma!
Stundas laikā bija jāsašuj forma. Nepaguvu, bet kaut kā pa kluso izšmaucu no pārbaudes un sašuvu vēlāk. Sestdien mūs saģērba zaļos paltrakos, izdalīja slotas, grābekļus un lika stundas laikā izmēzt kazarmu apkārtni. Pēc pusdienām bija kārta manai nodaļai tīrīt kubriku (tajā dzīvo 26 matroži – red.). Vajadzēja iznest gultas un ar mazām birstītēm berzt grīdu. Tad bija jānoberž sienas un jāievasko grīda. Smagi jau iet, bet sāku pierast. Daļā esam vienīgais iesaukums. Tādēļ «ģedovščinas» (jaunāka iesaukuma karavīru apcelšana – red.) nav. Arī biedri ir ļoti draudzīgi. Esmu jau kļuvis populārs. Kā tas gadījās? Vienu vakaru katram vadam bija jāuzzīmē uz kubrika durvīm sava emblēma. Pēdējā brīdī mani lūdza to izdarīt. Fiksi izdomāju skaidrojumu simboliem (vairogam un zobeniem) un ar savu runu ļoti sajūsmināju matrožus un komandierus. Tagad skaitos kā viens no vada līderiem.
Fūūū – nācās pārtraukt rakstīšanu, jo izdzina ārā mācīties maršēt. Tas ir vājprāts! Šodien trīs stundas soļojām pa apli. Forša brīvdiena. Kad brauksiet ciemos uz zvēresta nodošanu, lūdzu, nevediet man ēdienu!!! Baro te lieliski. Aptuveni tā: brokastīs – kakao, omlete, galerts plus plūmes un vafeles; pusdienās – saldais, plovs, soļanka ar kaudzi cīsiņu ripu, banāni; vakariņās – ķīselis ar putukrējumu plus banāns plus cepta vista ar kartupeļiem. Visās ēdienreizēs klāt ir maize – ņem, cik gribi – un sviesta kubiks.»
No 5. oktobrī rakstītās vēstules
«Kā Jums iet? Neklepojiet, nepuņķojieties! Pašam iet nenormāli smagi. Slodze tiek kāpināta un par to, ka izturēt nevar, pat čukstēt nemēģinu. Milzīgas mokas ir tās rīta rosmes sešos no rīta. Skrienam arvien vairāk. Turklāt zābakos un krekliņā, nevis siltā džemperī.
Darbdienās mūs baigi dresē. Ritvaram (jaunākajam brālim – red.) varbūt būs interesanti, ka man jau izdeva triecienšauteni. Daudz mācāmies ar to tēmēt. Desmit minūtes stāvi un turi to stroķi paceltu un nekustīgu. Ātri vien rokas sāk trīcēt. Vienreiz, tēmējot stāvus, tik ļoti nogura roka, ka pa kluso ar zobiem iekodos laidē un tikai tēloju, ka tēmēju. Jautri! Rihim (brālim – red.) gan jau šķiet, ka tas ir super – pašam savs «aučiks». Un pie tam īsts! Panēsā pats to septiņus kilometrus pa smiltīm un sāksi to nolāpīto bleķi nīst kā rūgtu nāvi!
Vienu dienu lietus laikā vārtījāmies pa pļavu – ar «aučikiem», uzkabi un ķiverēm mācījāmies uzbrukt. Gan jau sīcis domā, ka bļaudami taisnā līnijā skrējām uz priekšu, bet tas notika tā: vads noguļas taisnā līnijā zemē (a zāle ta slapja!). Visi sadalās pa pāriem. Tad komandieris pārdabiskā balsī nobļaujas: «Otrais sedz, pirmais aiziet!» Nu pirmais lec kājās un zigzaga veidā paskrien kādus piecus sešu metrus un vienā līnijā ar biedriem krīt pie zemes. Tad atkal uz priekšu iet otrie. Iedomājies, kā nogursti, ja šādi jāšķērso puskilometru plata pļava. Kad tas izdarīts, komandieris norāda kļūdas, un sākam no gala. Tā pagāja visa diena.
Smuki ir pārgājienos – ejam gar pašu jūras malu tā, ka viļņi skalojas uz zābakiem. Līkumojam pāri kāpām, ejam pa augstām nogāzēm – jūra ir tik skaista no tāda augstuma! Bet cik tas ir smagi! Siekalas kļūst biezas un karājās kā biatlonistiem, sviedri gāžas, ķivere spiež, triecienšautene jātur, kājas kramā, bet jādragā. Noģībušos paši nesam, jo apstāties nedrīkst. Es gan līdz šim esmu izturējis. Varu palielīties ar dažām lietām:
1) mani iecēla par vada komandiera palīgu;
2) ievēlēja par rotas karavīru pārstāvi pie augstākās priekšniecības;
3) iekļāva rotas ierindas mācības izlasē, un es 18. novembrī būšu redzams televīzijā, jo soļošu ļoti skaistā jūrnieku formā karaspēka parādē Rīgā. Varēsiet skatīties un meklēt mani!»
Fragmentus no jaunmatroža Laura Daukštes vēstulēm izrakstīja Gaitis Grūtups.
