Viens no galvenajiem eirooptimistu argumentiem Latvijas iestājai Eiropas Savienībā pirms 20. septembra referenduma bija tas, ka notiks daudz straujāka valsts ekonomiskā attīstība.
Viens no galvenajiem eirooptimistu argumentiem Latvijas iestājai Eiropas Savienībā (ES) pirms 20. septembra referenduma bija tas, ka notiks daudz straujāka valsts ekonomiskā attīstība. Protams, vēl klāt nāca arī viens otrs politisks arguments par lielāku drošību mūsu austrumu kaimiņa iespējamas uzmākšanās gadījumā, iekļaušanos globālajos politiskajos procesos un tā tālāk. Tomēr jāteic, ka galvenais argumentos bija ekonomiskais aspekts. Sak, citādi paliksim ārpus pasaules ekonomiskā ritējuma, kas novedīs pie tā, ka būsim pašā Eiropas nomalē. Tiesa, arī tagad tā vien šķiet, ka tajā nomalē paliksim dzīvot, lai gan savu jāvārdu ES esam pauduši. Vismaz, ja runa par tiem, kas nedzīvo pašā galvaspilsētā vai tās tuvumā. Paliksim atpalikušo, pusatpalikušo un pusattīstīto reģionu aborigēni, kas pastieptu roku arī turpmāk varēs doties pie augstajiem kungiem, lai jel ko dabūtu no Eiropas miljonu simtiem.
Šonedēļ tepat pie mums Zemgalē notika pasākums, kurā kārtējo reizi skaidri izkristalizējās jautājums par to, cik tad mūsu un arī citu reģionu pašvaldībām jau tuvākajā vai vismaz tālākajā nākotnē būs iespēju tikt pie tiem solītajiem Briseles labumiem. Tikās reģiona pašvaldību «dūži», lai saņemtu daudzmaz skaidru atbildi, vai Rīgas ierēdņi jau tagad, kad teju, teju debesmannai vajadzētu sākt līt arī pār pārējo Latviju, ir gatavi ar to padalīties.
Domājams, ka kungiem jau labi sen bija zināms, ka vislielākais šķērslis drīzumā pieejamo ES strukturālo fondu finanšu līdzekļu saņemšanai būs nesakārtotā un joprojām buksējošā reģionālā reforma. Godīgi sakot, skaidrs ir arī tas, ka pastāvošais jūklis likumdošanā, tās nestabilitāte un neprognozējamība negūs nekādus ES naudiņas dalītāju aplausus. Esam vien turpat, kur bijām pirms vairākiem gadiem. Ar reģionālo reformu tāpat vēl nekas nav skaidrs. Cik būs reģionu, kādas būs to robežas. Galu galā, kad beigsies novadu veidošana. Šķiet, ka uz to nav spējīgs atbildēt neviens ierēdnis. Bez skaidrām plānošanas reģionu robežām neviens naudu mums nedos. Esam kā apburtajā lokā – nav zināmas reģionu robežas, bez kurām nav iespējams veidot attīstības plānošanas reģionus. Un tā bez gala. Strīdas gan Rīgā, gan «uz vietām», kas ar ko draudzēsies. Bet naudiņa jau klauvē pie durvīm.
Joprojām nav skaidrs jautājums par to, cik lielas tiesības lemt par ES naudas pieprasīšanu un izmantošanu būs Rīgai, bet cik tiks atvēlēts pašiem reģioniem. Diez vai tiks ņemts vērā tas, ka reģionos ir labāk redzams, kā šie līdzekļi liekami lietā. Gluži tāpat kā «vecajos laikos» galvaspilsētā nevienam nav ne vismazākās vēlēšanās dalīties ar tiesībām lemt, kā naudiņu visnoderīgāk izmantot. Galu galā, kam ir nauda, tam ir vara. Sen zināms fakts.
Valdībai, vismaz pēdējā pusgada laikā, vairāk interesējis jautājums, kā sevi saturēt kopā, ņemot vērā pie varas nākušo dažādo politisko un finanšu grupējumu intereses. Kur nu domāt par kaut ko tālāku. Ņemot vērā to, kas patlaban notiek cīņa ar korupciju, brīžiem liekas, ka skaļie saukļi patiesībā politiskā savstarpējo rēķinu kārtošana vien bijusi un tas tā arī turpināsies. Ar cīņu pret korupciju tam nav ne mazākā sakara. Kaut gan īstenībā tai būtu vislielākā nozīme tās pašas Eiropas naudas sakarā. Līdz šim pārsvarā izsaimniekojām savas valsts naudiņu, svešu izsaimniekošanai mums vis nedos.
Šis ir tikai neliels ieskats tajā jūklī, kas valda Rīgas kungu prātos. Tāpēc ir saprotama zināmā skepse, kas šonedēļ izskanēja no mūspuses pašvaldību vadītājiem – vai skaļiem saukļiem veiktā pirmsreferenduma kampaņa nebeigsies ar to, ka Briselē pateiks, lai tiekam vispirms galā paši savās galvās un tikai tad prasām no citiem.
Tomēr ir izeja. Varbūt valdībai vērts iedalīt līdzekļus un izsaukt Finka astrālo tēlu, lai viņš pasaka, cik ilgi vēl gaidīt.
