Starp baznīcām netiek rīkoti skaistuma konkursi. Katram savs dievnams taču ir visdārgākais, piemērotākais un galu galā arī ģimenes tradīcijās vispierastākais.
Starp baznīcām netiek rīkoti skaistuma konkursi. Katram savs dievnams taču ir visdārgākais, piemērotākais un galu galā arī ģimenes tradīcijās vispierastākais. Tomēr mūsdienās, kad daudziem ir iespējas kaut mazliet paceļot, gluži neviļus šāda baznīcu salīdzināšana taču notiek. Žurnālista gaitās ne vienreiz vien esmu sastapies ar viedokli, ka mūsu rajonā visskaistākā ir Lielvircavas Sv.Jāņa Kristītāja baznīca.
Lielvircavas ciema kapsētas ieskautā baznīca jau kopš sešdesmito gadu vidus stāvēja slēgta. To izmantoja kā kapliču un noliktavu. Tas, ka dievnams ir celts XVI gadsimta beigās (reizē ar Sv.Trīsvienības un Sv.Annas baznīcu Jelgavā), padomju varas laikos situāciju nemainīja. Pienācīgi neremontēta tā pamazām gāja bojā. Pēc valsts neatkarības atgūšanas 1993. gadā mācītājs Jānis Priednieks tomēr uzņēmās atjaunot Vircavas draudzi. Platones un Vircavas pagastā tika izlikti paziņojumi par pirmo draudzes kopsapulci. Vircavas pagasta bibliotekāre Aija un viņas vīrs Verners Bērziņi atceras: «Toreiz, izlasot sludinājumu, domājām, kur tad Vircavas draudzei varētu būt baznīca. Beigās nospriedām, ka tas ir kaimiņos, ap desmit kilometru attālajā (gar Vircavas upi ejot, iznāk tuvāk) Lielvircavā, kas līdz šim gan bija diezgan sveša vieta.» Pirmajā dievkalpojumā, kas reizē bija arī pirmā atjaunotās draudzes sapulce, tika vēlēts draudzes priekšnieks. Un, kā pats saka, gluži nejauši šajā amatā tika Verners Bērziņš. Daudzi no sanākušajiem, tuvējie lielvircavnieki, platonieki, viņu nepazina. Viens no svarīgākajiem argumentiem draudzes izvēlē bija tas, ka Verners kolhoza laikos strādāja celtniecībā, bet baznīca ar visu torni bruka kopā.
Pēdējā karā un sešdesmito gadu vētrās cietušā, caurā un pa daļai noslīdējušā jumta dēļ lielākā daļa no pārseguma sijām bija satrupējušas. Iekšpusē bija zaudēts altāris, grīda sapuvusi, sienas nolupušas, pa balkonu, kur tagad atrodas ērģeles, nevarēja vairs droši staigāt. Par savu toreiz radušos apņēmību atjaunot baznīcu Verners Bērziņš saka: «Daudz no tā, kas kolhozu laikos tika būvēts un remontēts, šodien ir pamests un sagruvis. Baznīca ir pastāvējusi jau četrsimt gadu, paaudžu paaudzēm kalpojusi, un jācer, ka tā kalpos arī nākotnē. Es šajā darbā redzēju un redzu perspektīvu. Turpretī, ja deviņdesmitajos gados baznīcu nesāktu remontēt, līdz mūsdienām tā jau būtu sabrukusi.»
Līdzekļus baznīcas atjaunošanai deva paju sabiedrība «Lielvircava», Platones un Vircavas pagasta padome, bija firmas, kas dāvināja vai lēti pārdeva būvmateriālus, restaurācijas darbu projektu bez maksas izgatavoja arhitekte Aija Ziemeļniece. Vēl bez ziedojumiem zināmu ienākumu dievnama uzturēšanai dod 70 hektāru baznīcas zemes, kas tiek izrentēta. Taču pašus būvdarbus neviena firma par velti veikt negribēja. Tad nu savas spējas parādīja draudzes priekšnieks ar dēlu un vēl dažiem palīgiem ar vienkāršām ierīcēm – domkratu un trīsi pacēla noslīdējušo jumtu, nomainīja trupējušās sijas, kā arī pašu jumta segumu. Kad lieta nonāca līdz baznīcas iekšdarbiem, necerētu labvēlību izrādīja Rīgas Amatniecības vidusskola. Tur audzēkņiem, kas mācās galdniecību, kā diplomdarbs tika uzdota baznīcas solu, altāra un visas koka apdares izgatavošana. Pērnvasar baznīcas jaunatklāšanas dievkalpojumā visiem bija ko brīnīties. Skaistais dievnams taču ir atjaunojies attālu no pašvaldību centriem, tam ir neliela draudze (ap pussimts cilvēku «uz papīra»), kuras locekļu rocība ir visai maza. Un tomēr viss ir izdevies!
Šovasar Vircavas draudzes sapulce pārvēlēja priekšniekus. Verners Bērziņš šajā amatā bija jau divus termiņus (pēc draudzes statūtiem viena persona šajā amatā ilgāk atrasties nedrīkst) un nu tika nomainīts, viņa vietā stājās lielvircavniece Aina Mickēviča. Jācer, ka jaunajai vadībai izdosies, kā mācītājs Ralfs Kokins saka, panākt, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku šo baznīcu ierauga. Dievnamā divreiz mēnesī notiek dievkalpojums ar labu mūziku, un reti kura Rīgas baznīca var lepoties ar līdzīgu akustiku.
Zemgale ir bagāta ar dievnamu, kultūrvēsturisku vietu atjaunotājiem un cēlājiem. Te, mūsu rajonā vien, var nosaukt tādus uzņēmīgus līderus kā Salgales draudzes priekšnieku Ilgvaru Silgaili, Sesavas draudzes priekšnieci Irmu Laščenko, kalnciemiešus, kas uzbūvēja savu katoļu baznīcu, un droši vien vēl daudzus citus, par kuriem lūdzam lasītājus pastāstīt. Vai mēs pietiekami šos cilvēkus novērtējam? Manuprāt, vienīgi Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņas parka nenogurdināmais veidotājs Voldemārs Birznieks ir saņēmis to, ko ir pelnījis – Triju Zvaigžņu ordeni.
