Kādā vakarā manu mieru iztraucēja spalgs telefona zvans.
Kādā vakarā manu mieru iztraucēja spalgs telefona zvans. Klausulē tūlīt pēc tās pacelšanas atskanēja patīkama vīrieša balss, kas teica: «Apsveicam! Jums pienākas loterijas galvenā balva – ceļojums. Saņemt to varat ….» Tālāk sekoja adrese Rīgā. No dzirdētā biju tā apmulsusi, ka spēju tikai pateikt paldies un nolikt klausuli. Pēc apskaidrības brīža radās daudz jautājumu, uz kuriem neviens gan vairs man nevarēja atbildēt. Visu nakti mocījos ar domām – kas tā par loteriju? Pēdējā laikā nebiju sūtījusi ne čipsu pakās atrastus kuponus, ne krājusi alus korķīšus, ne kolekcionējusi vēl kādu neveselīgu pārtikas produktu… Pret rītu iemigu caurā miegā un jau traucos apkārt pasaulei.
Atrast minēto adresi Vecrīgā nebija grūti, bet ārdurvis ēkai bija slēgtas. Tiesa, krāsainā panelī izgaismojās vairāku dzīvokļu numuri, un es, daudz nedomādama, nospiedu vajadzīgo. Drīz vien sapratu – mani gaida, jo durvis automātiski tika atvērtas, un es iekļuvu iekšā. Vajadzīgais dzīvoklis atradās otrajā stāvā, un pie tā durvīm jau stāvēja gados jauna, ļoti simpātiska, smaidoša sieviete. «Jūs laikam pie manis. Es gan gaidīju jūs nedaudz vēlāk, kā bija runāts, bet nekas.» Sākumā tā īsti nesapratu, par kādu norunu viņa domā, bet prātā iešāvās doma, ka laikam jau savā lielajā apmulsumā kaut ko būšu palaidusi garām.
Dāma mani ieveda greznā dzīvoklī, un acis sāka šaudīties no vienas greznumlietiņas pie otras. Saimniece acīmredzot pamanīja manu pārsteigumu, bet tikai piebilda: «Tas viss jums būs jāuztur kārtībā.» Nu sapratu vēl mazāk. Laikam jau izbrīns pārāk spilgti atspoguļojās manā sejā, jo arī jaunās sievietes izteiksme pēkšņi mainījās. Viņa apmulsusi stāvēja, līdz pajautāja: «Jūs taču nācāt pieteikties par mājkalpotāju?» Biju tuvu ģībonim, mēģinot saprast, kur tad palikusi man solītā balva. Lai nesaļimtu, pieturējos pie sienas. Attapos no tā, ka dzīvokļa saimniece man piedāvāja ūdens glāzi.
Kad sievietei visu izstāstīju, viņas seja atplauka saprotošā smaidā. Izrādījās, ka līdzīgas balvas meklētājas pēdējā pusgada laikā pie viņas bijušas ne reizi vien – vienas prasījušas ceļojumu, citas – automašīnu, vēl citas – mūzikas centru. Izdevies noskaidrot tikai to, ka tādā veidā kāds izstrādā ļaunu joku, taču vaininieku atrast nevienam, tai skaitā arī policijai, neesot izdevies – visas reizes jokdaris zvanījis no kāda neeksistējoša telefona. «Es nedusmojos, jo saprotu, kā cilvēki jūtas, bet palīdzēt nespēju,» atvadoties sacīja dzīvokļa saimniece.
Izgājusi uz ielas, dziļi ievilku dzestro gaisu un nospiesta devos mājās.
