Jo vairāk attālinos no Ventspils teātra izrādes «Ugunī», jo spilgtāk izjūtu, cik pārdomāta un visu dalībnieku konsekventi realizēta bija tās kompozīcija.
Jo vairāk attālinos no Ventspils teātra izrādes «Ugunī», jo spilgtāk izjūtu, cik pārdomāta un visu dalībnieku konsekventi realizēta bija tās kompozīcija.
Tajā, manuprāt, attaisnoti savijās trīs aktiertēlojuma pieejas. Viena – ar lielu līdzjūtību un autentiskumu fiksētās psiholoģiskās norises starp Rūdolfa Blaumaņa drāmas galvenajiem varoņiem Edgaru un Kristīni, Horsta madāmu un Alderi (topošo rakstnieku), kurus atveidoja Māris Valtenbergs, Aira Dimanta, Liāna Griķe un Maksims Kušnarevs. Tiem līdzās kā žanra gleznojumā sižeta virzībai nepieciešamās personas un epizodes – vešeriene, kučieris, sulainis, barons, muižkungs Akmentiņš. Iezīmēt vajadzīgo, bet neaizņemt skatuves telpu ilgāk nekā vajadzīgs – tā darbojas Mārīte Zeidaka, Antars Grīnfelds, Uldis Grieze, Olafs Indersons, Raimonds Feldmanis, Jevgeņijs Ivanovs. Trešā zīme, līdzība, kāda savā skatuviskā parādībā bija meitene sarkanajā tērpā, kas neapturami ienāk, ieplūst varoņu apdzīvotajā telpā un visu izposta kā nepārvarama traģiski liktenīga atkarība, kas kādreiz pazudināja Blaumaņa ieraudzīto Edgaru un šodien – tik daudzus jauniešus, iespējami brīnišķīgus cilvēkus. Ļoti plastiski brīvi šo lomu veic Beāte Auzāne.
Starp citu, arī Akmentiņa tēlā – pirmajā parādīšanās brīdī jaušas kaut kas līdzīgs likteņa zīmei – «bruņinieks baltā», kas ieradies kā no pasakas, lai apžilbinātu vispirmām kārtām Kristīnes māti ar savu nevainojamo pilnību.
Izrādes nobeiguma vizuālā izpausme – divu jauniešu aprimušie, sagurušie augumi viens otram blakām –, tāpat kā uz skatuves radītā skaniskā atmosfēra, vismaz manī uzjundīja kaut ko līdzīgu tām izjūtām, ko izraisa pasaules dramaturģijā pazīstamās rindas: «Nav stāsta skumjāka ar mīlas metu, kā stāsts par Romeo un Džuljetu.» Tikai toreiz pirms daudziem gadsimtiem šīs teiksmas radītājam pats postošākais šķita starp cilvēkiem valdošais naids. Tagad ventspilnieku izrādē naidam un nenovīdībai pievienojas Blaumaņa asredzīgi pamanītais cilvēka vājums, viņa pats lielākais ienaidnieks.
Blakus tēlotāju ansamblim, kur katrs zina savu vietu un kur jaunie aktieri saslēdzas kopspēles dialogā ar pieredzējušajiem, gribu uzteikt pārdomāto scenogrāfiju un tērpus (autore Rūta Kuplā). Lielisks izrādes muzikālais pavadījums, ko neuzbāzīgi un jūtīgi īsteno Endijs Apse. Tas, ka režisors atteicies no lugas ceturtā cēliena sāņup aizvedošajiem notikumiem, kas Blaumanim bija vajadzīgi kā atkāpe pirms pieccēlienu drāmas pēdējā cēlienā sekojošās katastrofas, tāpat kā atteikšanās no dažām blakus darbojošamies lugas personām, mani neuztrauc un neskumdina. Tik un tā šī izrāde ir radīta ar vislielāko pietāti pret autora dotās esamības atspoguļojumu un viņa izjūtām, kurām veidotāji tagad pievienojuši savējās.
