Pēc nedēļas Ziemeļu Ministru padomes informācijas birojā Rīgā Ivars Sīlis svinēs savas grāmatas «Vēstules no Arktikas» izdošanu dzimtajā valodā.
Pēc nedēļas Ziemeļu Ministru padomes informācijas birojā Rīgā Ivars Sīlis svinēs savas grāmatas «Vēstules no Arktikas» izdošanu dzimtajā valodā. Bet Jelgavas kultūras namā pašlaik apskatāma solītā izstāde par Islandi – glīti ierāmētas fotogrāfijas ar vietu un parādību īsiem, taču izsmeļošiem aprakstiem. Tam, ka viņa stāstiem bilžu rāmji daudz par šauru, Ivaru Sīli pārliecināja Spīdolas ģimnāzijas apmeklējums, uz kuru viņš bija atvedis Grenlandi – diapozitīvos, «uzskates līdzekļos» no polārekspedīciju ekipējuma un, protams, klātpiestāstāmajā, kas arvien paliek ārpus kadra, liela vai maza. Bildēt tā, lai attēli derētu žurnālam «National Geographic», – tas arvien bijis daudzu dēkaiņu pasaules apceļotāju sapnis. Rīgā dzimušā un Grenlandē dzīvojošā foto un kino dokumetālista, grāmatu autora, mednieka un dabas pētnieka Ivara Sīļa dzīvē tā ir īstenība, un ne pirmo gadu desmitu.
Tagad viņu pazīst arī Latvijā. Televīzijas skatītājiem šogad rādīts pāris filmu. Pirms gada Rīgā bija apskatāma 40 fotogrāfiju izstāde.
Ceļojumus Ivars Sīlis sauc par darbu un privilēģiju, un tikšanās laikā viņš gluži «nepedagoģiski» skolēniem novēlēja tādu pašu piedzīvojumu kāri kā to, kas viņam pašam, jaunam ģeofiziķim, no ģimenes pēckara patvēruma zemes Dānijas likusi doties uz Grenlandi, to iemīlēt, palikt un izzināt: no grenlandiešu kosmogonijas mītiem līdz Tules apgabalā mītošo lāču skaitam. Nekad Ivars Sīlis nav juties kā paša iemūžināto un atstāstīto norišu ekskursants un kļūmīgākos brīžus piedzīvojis, kad par tādu ticis uzskatīts. «Negribētu vēlreiz piedzīvot ko līdzīgu kā reiz Kopenhāgenā, kad pēc uzstāšanās bibliotēkā pie manis pienāca kāda kundze. «Skaistas bildes, jaunais cilvēk,» viņa teica [tas bija pirms dažiem gadiem, sirmajās ūsās nosmej staltais sešdesmitgadnieks], «Gribēju tikai pavaicāt, kur jūs tās pirkāt.» Lielākais prieks savukārt ir gaisināt «polāro nakti» klausītāju priekšstatos par pasaules lielākās salas dzīvi, kas kopš stāstītāja jaunības dienām mainījusies ne mazāk kā pārējā pasaule. Līdzās suņu vilktajiem pajūgiem arvien biežāk dzirdams ātrāko un jaudīgāko sniega skūteru troksnis un saožama to benzīna dvinga. Vēl joprojām nav nekas neparasts pa senču modei ielīst kanoe (tieši tā – ielīst: laiviņa ir tik maza, ka tajā nevis vārda pierastajā nozīmē iekāpj, bet uzstīvē to kā šauras «džīnas»), doties dienišķā roņa medībās vai vienkārši vientulīgā izbraucienā – no klusuma, kurā pa kilometru sadzirdama roņu draiskošanās, cieši garām ķīvīgam putnu baram un atpakaļ klusumā. Citi ar mūsdienīgu uzņēmēju vērienu nododas zvejai rūpnieciskos apmēros no traleriem. Un veiksmīgs kuģa īpašnieks atļaujas to pašu, ko norvēģu vai islandiešu kolēģis, piemēram, automašīnu. Lai arī atšķirībā no norvēģa vai islandieša kalnu, šļūdoņu un bezceļu krasta iemītnieks «šiko» četrriteņu braucamo var iemēģināt vien divos kilometros asfaltētas ielas dzimtajā pilsētiņā.
Lāču medībās polāreskimosi vēl joprojām brauc pēc sentēvu metodēm trenētu suņu pajūgā un guvumu pārved reti. Pāris nedēļās sadzīt pēdas pat veseliem trim ķepaiņiem – tā jau ir nedzirdēta veiksme. Ivaram Sīlim veiksme smaidījusi ne tikai lāču medībās. Leduslāču populācijas pētniecības ekspedīcijās veicies sveikā izkļūt no dzīvībai bīstamām situācijām. Tādas atgadoties tikai paša nezināšanas vai izklaidības dēļ – ekspedīcijas pēdējās dienās, kad domās jau esi citur. Kā citādi varētu rasties pārgalvība, kārtējam sniega laukā pamanītajam pētījumu objektam tuvojoties, iepriekš nepārliecināties, vai no helikoptera izšautās šļirces saturs lāci patiešām iemidzinājis. To, ka pētniekam jāņem kājas pār pleciem, viņš sapratis tikai tad, kad, klāt pienācis, izmēģinājis vienīgo «drošības līdzekli», ko tobrīd uzskatījis par lietderīgu – bravūrīgi iespēris gulošajam lācim pa pēcpusi. Toreiz, bēgot no sadusmotā ķepaiņa, droši vien labots ne tikai personīgais ātruma rekords. (Vēlāk izrādījies, ka no iemidzinošā preparāta asinīs nebija nokļuvis ne grama, jo adatu aizsprostojusi kaula šķēpele, un pētnieks spēris gluži «neķīmiskā» snaudā iegrimušam lācim.)
«Mūsu ir 55 tūkstoši, un nākamgad svinēsim savas pašpārvaldes divdesmit piecus gadus,» to Ivars Sīlis saka ar īstu grenlandieša lepnumu. Kā savējais, kuram grenlandiešu mednieks katrā laikā gatavs uzticēt savus kamanu suņus (tas ir īpašs, ļoti reti sastopams uzmanības pierādījums). Un kā cilvēks, kas labi atceras laikus, kad bērni Grenlandē, viņš smaidot piebilst, nedzima ar mobilajiem telefoniem rokā. Starp citu, arī bieža smiešanās ir grenlandiešu dabā: no tās, viņi saka, iemanto skaistu seju.
