Filma. Pie psihologa ierodas pacients un saka: «Man ir problēma!» Speciālists atbild: «Vai jūs vēlaties par to parunāt?» Vismaz man amerikāņu filmu iespaidā radies šāds priekšstats par psihologa darbu.
Filma. Pie psihologa ierodas pacients un saka: «Man ir problēma!» Speciālists atbild: «Vai jūs vēlaties par to parunāt?» Vismaz man amerikāņu filmu iespaidā radies šāds priekšstats par psihologa darbu. Agita Vazne ir psiholoģe, bet, kā jau intervējamā, šoreiz runāja viņa. Un, godīgi sakot, arī man psihologa darbs sāka likties interesants un nebūt ne tik vienkāršs kā filmās.
Agita Vazne strādā par psiholoģi bērnunamā patversmē un ir arī Bērnu dienas centra vadītāja. Ar abām darbavietām viņa ir ļoti apmierināta un atzīst, ka savu karjeru tieši tā arī vēlētos turpināt. Tiesa gan, pēc tam viņa piebilst: «Man ne pārāk patīk būt vadītājai. Laikam pēc rakstura neesmu tik stingra un prasīga, vislabprātāk arī dienas centrā darbotos kā psiholoģe.» Par pirmo puslīdz ir skaidrs – tāds ir Agitas darbs, par to viņa saņem algu, bet par otru gan gribas pabrīnīties – kur rodas vēlme tik pašaizliedzīgi darboties sabiedriskajā organizācijā «Atbalss cilvēkā» un arī pēc ikdienas pienākumiem vēl censties palīdzēt bērniem! Agita pati gan neko daudz paskaidrot nevar un samulsusi atzīst: «Tā vienkārši ir. Gribas šajā jomā darboties. Ģimene ir svarīgākais, kas mums katram pieder, un tieši no šīs mazās struktūras jāsāk strādāt ar cilvēkiem, lai sabiedrībā nebūtu tik daudz problēmu, piemēram, ar nelabvēlīgajām ģimenēm.» Viņa cer – kādreiz nākotnē, kad, iespējams, būs izdevies piesaistīt vairāk sponsoru un izveidot lielu un jauku centru ģimenei, viņa tajā strādās par psiholoģi. Vēl, it kā starp abām šīm nodarbēm laika būtu par daudz, Agita studē psiholoģiju maģistrantūrā un ar savu piepildīto dienas režīmu apliecina teicienu – jo vairāk dara, jo vairāk paspēj.
Izrādās, bērnībā meitene domājusi, ka būs ārste, jo tolaik bieži slimoja un pie viņas regulāri nāca daktere: «Man šī profesija likās ļoti interesanta. Pēc devītās klases vidusskolā izvēlējos padziļināti mācīties ķīmiju un bioloģiju, lai pēc tam varētu studijas turpināt medicīnā. Šķiet, 11. klasē sapratu, ka cilvēka veselība nav saistīta tikai ar fizisko, bet arī ar garīgo pašsajūtu, taču psiholoģija man palika tikai tāds tāls un kluss sapnis, par ko nevienam īpaši nestāstīju. Stājoties augstskolā, dokumentus iesniedzu divās vietās – Medicīnas akadēmijā un Latvijas Universitātē. Es jau zināju, kas mani gaida eksāmenos Medicīnas akadēmijā, bet uz «psihologiem» gāju kā balta lapa, tāpēc izbrīns bija liels, kad veiksmīgi nokārtoju iestājpārbaudījumus LU. Tā kā eksāmeni LU Psiholoģijas fakultātē bija pirmie, uz «mediķiem» nemaz neaizgāju. Tagad nemaz nenožēloju savu izvēli. No mūsu klases vairāki skolēni iestājās Medicīnas akadēmijā, tagad, viņus sastopot, atkal un atkal pārliecinos, ka mums katram sava izvēle bijusi vispiemērotākā.»
Nav jau nemaz tā, ka, studējot psiholoģiju, Agita vienmēr būtu bijusi pilnīgi pārliecināta par savu izvēli. Viņasprāt, bakalaura programma sniedzot teorētisku ieskatu psiholoģijā un mācot saprast pašam sevi, attīstīt savas īpašības, iemācīties klausīties cilvēkos un tikai mazliet arī konsultēt. Pēc bakalaura studijām jaunajai psiholoģei likās, ka nemaz nevēlas turpināt izglītoties vai strādāt šajā jomā, bet, kad viņai piedāvāja ar profesiju saistītu darbu un vēlāk arī iespēju strādāt bērnunamā par psiholoģi, domas mainījās. Pati atceras: «Kad sāku pa īstam strādāt šajā jomā, tikai tad sapratu, kas īsti ir psiholoģija, un azarts un mīlestība pret manu profesiju kļuva arvien lielāka. Tagad reizēm šķiet, ka būt psiholoģei kļuvis jau gandrīz par manu hobiju vai dzīvesveidu.»
Nereti cilvēkiem liekas, ka psihologi, pirmkārt, vēlas analizēt draugu, radu un paziņu rīcību un, otrkārt, viņiem pašiem būtu jādzīvo ideāli – bez kļūdām.
«Mainās cilvēka uztvere. Jau mācību laikā nākamie psihologi tiek nemitīgi virzīti uz to, ka viss ir jāanalizē, jāizprot likumsakarības cilvēka uzvedībā. Līdz ar to, dzirdot kādu teikumu vai redzot rīcību, var paredzēt sekas, dažreiz tas traucē personīgajā dzīvē. Kā reiz mums teica viens pasniedzējs: «Ir ļoti labi, ja cilvēku uztaisa par psihologu, bet vēl labāk būtu, ja viņu pēc tam varētu uztaisīt par cilvēku.»
Psihologs ļoti labi redz problēmas no malas un spēj izvērtēt situācijas, kurās nokļuvuši citi, bet bieži ir nekritisks pats pret savu dzīvi un pieļauj tādas pašas kļūdas. Savā ziņā tas pat ir labi: jo lielāka pieredze, jo cilvēks (arī psihologs) kļūst bagātāks. Arī psihologs, tāpat kā ikviens cilvēks, pieļauj kļūdas, svarīgākais ir tās atzīt un no tām mācīties. Tieši tāpēc tiek par ļoti svarīgu uzskatīts, lai psihologs iejustos klientu lomā un regulāri izietu pašterapiju – apmeklētu kādu savu kolēģi. Jo vairāk personīgās problēmas psihologs spēj atrisināt, jo dziļāk viņš var strādāt ar klientu,» savas domas klāsta psiholoģe.
Viņas pašas ikdienā darbs saistīts ar bērniem. Ar viņiem jāprot saprasties, īpaši ar tiem, kas dzīvo bērnunamā un var «lepoties» ar pamatīgu negatīvās pieredzes bagāžu. Patiesībā ikvienam audzēknim tur nepieciešama psihologa palīdzība, un Agita Vazne atzīst, ka nav lielāka gandarījuma, kā ikdienas darbos pamanīt, ka kāds spējis mainīties uz labo pusi – iemācījies pastāvēt par sevi, paust savu viedokli, sadarboties, sarunāties ar citiem un ieklausīties viņos.
