Psihe – to cilvēka (arī augstāko dzīvnieku) īpašību kopums, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos un cilvēkam dod iespēju domāt, gribēt un just.
Psihe – to cilvēka (arī augstāko dzīvnieku) īpašību kopums, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos un cilvēkam dod iespēju domāt, gribēt un just.
Psihoanalīze – 1. Mācība par neapzinātiem cilvēka psihes procesiem, to nozīmi dažādu psihisku traucējumu izcelsmē. 2. Psihoterapijas metode psihisku traucējumu ārstēšanā – neapzināto dziņu un efektu atklāšana, ko veic, analizējot pacienta sapņus, neapzināto domu izpausmes, spontānās asociācijas, lai neapzināto pakāpeniski atsauktu pacienta apziņā un daudzkārtējās pārrunās izskaidrotu.
Psihiatrija – medicīnas nozare, kas pētī psihiskās slimības, to cēloņus, ārstēšanu un profilaksi.
Psihiatrs – psihiatrijas speciālists, psihisko slimību ārsts.
Psihoanalītiķis – ārsts vai psihologs, kas nodarbojas ar psihoanalīzi.
Psiholoģija – zinātnes nozare, kas pētī cilvēku un dzīvnieku psihi un psihiskās parādības, to rašanos, attīstību, psihisko norišu likumsakarības.
Psihologs – 1. Psiholoģijas speciālists. 2. Cilvēks, kas labi pazīst, prot pareizi uztvert un novērtēt citus cilvēkus, viņu raksturu un pārdzīvojumus.
Psihoterapija – ārstēšana ar sistemātisku psihisku iedarbību, piemēram, hipnozi.
Psihoterapeits – psihoterapijas speciālists.
Psihisks – saistīts ar psihi, tai raksturīgs; psihiskas parādības – uztvere, atmiņa, apziņa, priekštati, motīvi, emocijas, domāšana, iztēle, runa, rīcība, izturēšanās veids u.tml.;
psihiskas slimības – nervu darbības traucējumi, kas nelabvēlīgi skar psihi.