Rīgas Stradiņa Universitātes jauktais koris «Rīga» jau vairākus gadus ir Eiropas medicīnas studentu kora dalībnieku sarakstā. EMSC ir dziedājis daudzās valstīs. Šogad augustā šis starptautiskais jauniešu kolektīvs pulcējās Portugālē.
Rīgas Stradiņa Universitātes jauktais koris «Rīga» jau vairākus gadus ir Eiropas medicīnas studentu kora (EMSC) dalībnieku sarakstā. EMSC ir dziedājis daudzās valstīs. Šogad augustā šis starptautiskais jauniešu kolektīvs pulcējās Portugālē. Jelgavniece Ieva Vītiņa ar Spīdolas ģimnāzijas laiku draugu, tagad korabiedru, Edgaru Jeršovu nolēma turp doties ar «autostopiem». Ieva piekrita dalīties savā piedzīvojumā ar «Ziņu» lasītājiem.
Edgars izbraukšanas laikā bija Nīderlandē, tāpēc ceļu uz Portugāli Ieva sāka kopā ar citu «spīdolieti» Ilzi Stelpu – viņa brauca uz Franciju. Abas nolēma vispirms doties pie Edgara uz Nīderlandi, tad – līdz Francijai jau trijatā. Savukārt no turienes uz Portugāli Ieva ar Edgaru brauktu ar «autostopiem».
Rīga – Hārlema 36 stundās
Pirmajā dienā meitenes tiek līdz Polijas – Vācijas robežai, kur aptur kāda puiša mašīnu un tajā šķērso divas trešdaļas Vāczemes.
Netālu aiz Hannoveres tiek atrasts «busiņš», kas aizved līdz Eindhovenai un no turienes līdz Hārlemai (pirmajam mērķim) paliek kādi 50 km. Pulkstenis ir jau vienpadsmit vakarā. Ar mašīnām īpaši neveicas, un ceļotājas sāk meklēt, kur pārlaist nakti. Te pēkšņi viņas uzrunā kāds eksotiska skata vīrs ar diviem ļoti skaistiem suņiem. Viņi nakšņojot mašīnā. Svešinieks sāk interesēties par meiteņu dzīvesstāstiem, ko še meklē, kas atdzinis nakts stundā. Tad saruna kļūst aizdomīga. Suņi jau ir jauki, bet no vīra gan gribas ātrāk tikt vaļā. Un… notiek brīnums! Klāt pienāk cits vīrietis un jautā, vai nevajagot viņa palīdzību. Noskaidrojis situāciju, vīrs aicina līdzi uz tuvējo viesnīcu – viņš tūlīt beigs vakariņot un kopā ar draugu brauks uz Hārlemu! Pēc brīža laipnais holandietis meitenes sāk strostēt: viņas esot trakas, jo Nīderlandē «stopēšana» naktī nozīmē ja ne drošu nāvi, tad izvarošanu pilnīgi noteikti. Viņš, ieraudzījis dīvaino trio ceļmalā, sapratis, ka meitenēm draud briesmas un viņas jāglābj.
Kad meitenes ierodas tikšanās vietā, tur jau gaida pagalam apjukušais Edgars. Ir uzstādīts absolūts rekords: Rīga – Hārlema 36 stundās!»
Lielo krūšu un pērkamu nēģeru paradīze
«Te nu tā ir – brīvības Meka un brīvdomātāju paradīze. Valsts, kas platības ziņā ir par trešdaļu mazāka par Latviju, bet piestūķēta ar 16 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem puse (tāds rodas iespaids) ir turki, nēģeri un indieši.»
Nīderlande ir narkomānu un seksa prieku meklētāju paradīze, un par to vislabāk var pārliecināties Amsterdamā naktī. «Slavenais «red light district» man kā lauku bērnam ir īsts kultūršoks. Nav jau gluži tā, ka es būtu ļoti naiva, galu galā šo to jau esmu pieredzējusi, tomēr mana izpratne par prostitūciju aprobežojās ar Čaka ielu. Bet tur! Prostitūtas stāv milzīgos skatlogos – dažādu vecumu, parametru un rasu sievietes, kuru sejas pārklātas ar biezu kosmētikas slāni. Dažiem skatlogiem priekšā aizvilkts aizkars un deg sarkanā lampa – tas nozīmē, ka dāma strādā. Uz ielas nemitīgi «piesienas» aizdomīgi tipi un piedāvā narkotikas, seksu. Vīrieši pārdod sevi uz ielas.»
Jo dziļāk Eiropā, jo vairāk…
Nākamajā dienā «stopētāji» nokļūst Knokē – prestižākajā Beļģijas vasarnīcu pilsētā. Pat vienkārši dzīvokļi tur maksā vidēji vienu miljonu eiro. Atliek tikai iztēloties, cik izmaksātu villa jūras malā. «Nakšņojam Ziemeļjūras krastā starp smiltsērkšķu krūmiem zem zvaigznēm. No rīta tīru zobus, kad kāds cienījama izskata pensionēts eiropietis uz mani skatās ar neviltotu izbrīnu, laikam jau vīrs nekādi nespēj saprast, kā zobus var iztīrīt, neesot flīzētā vannasistabā pie porcelāna izlietnes.»
Turpinot ceļu, draugu pulciņš jau uz franču zemes apskata Kalē šaurumu, vietu, kur sākas lielais eirotunelis zem Lamanša, kā arī pakalnu, kur Napoleons pēc Anglijas iekarošanas stāvējis, uzgriezis tai muguru, un teicis, ka šī zeme viņam nemaz neesot vajadzīga.
Tur draugu ceļi šķiras: Ilze ceļamērķi sasniegusi, bet Edgaram ar Ievu vēl ceļš priekšā. Abi aptur furgonu ar Portugāles numuru. «Pie stūres – jauns čalis, īsts portugālis, tumšiem matiem, melnām acīm. Parasti «stopētājus» neņemot, bet, ieraudzījis mūs abus (proti, manus blondos matus), apžēlojies. Viņš brauc līdz mazai, skaistai franču kūrortpilsētiņai 17 km no basku zemes robežas.»
Īsa pamācība braukšanā ar dienvidniekiem
«Laimīgi esam nokļuvuši mašīnā, un apziņa, ka tajā vēl uzkavēsimies 600 kilometru, raisa prieku un vēlmi samīļot jauko šoferi. Antonio angliski visai labi nerunā, tātad jāmeklē citi saziņas līdzekļi. Izrādās, ka abi varam sazināties vāciski, un Antonio pāriet uz luksemburgiešu dialektu (tur nodzīvojis deviņus gadus). Es pieturos pie vācu valodas ar latviešu akcentu. Izrunājamies par dzīvi krustu šķērsu un no sirds. Gan par to, cik kurā valstī kas maksā, gan kā latviski ir «tu esi ļoti skaista meitene» un kā tas pats skanēs krieviski. Manī rodas arī izpratne par vidusmēra portugāļa vērtību sistēmu un prioritātēm, par materiālo vērtību un garīgo bagātību nozīmi dzīvē, par draudzenēm, mašīnām, par to, kā portugāliski «pasūtīt kādu vienu māju tālāk». Skaidroju, kāda atšķirība ir starp visām trim Baltijas valstīm, ka esam maza un cimperlīga tauta ar senu un bagātu kultūru, ka mums ir skaista zeme, uz kuru noteikti ir vērts atbraukt.
Edgars tikmēr izbauda vientulību. Esmu pārsteigta par savu prasmi apspriest to visu vācu valodā, kā arī saprast Antonio spriedumus.»
Francijā smagajām mašīnām ir aizliegts braukt brīvdienās no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Ir piektdienas vakars, un skaidrs, ka sestdienu Ieva un Edgars pavadīs pludmalē kādā kravas furgonu šoferu pilsētā, bet vakarā varēs atsākt «auto medības» uz Porto – pilsētu, kur paredzēta EMSC pulcēšanās.
«Pēc dienas pludmalē vakarpusē sākam meklēt «fūres», kas brauc Porto virzienā. Dodamies pie kāda gruzīna un ukraiņa. Noskaidrojuši, ka esam «iz Pribaltiki», viņi mūs ielūdz vakariņās, kur pieaicina arī bulgāru, vēl dažus ukraiņus, un tad iet vaļā īstenas dzīres ar neatkārtojamiem gruzīnu tostiem. Ar laiku vīri nonāk līdz jokiem par armēņiem, moldāviem un citām draudzīgo brāļu tautām. Nemaz nezināju, ka armēņi šo joku kontekstā tiek interpretēti kā galīgi nejēgas. Tad jau mūsu joki par igauņiem šķistu gandrīz vai cildinoši.
Pienāk laiks doties ceļā. Pēc nakts braukšanas tiek šķērsota robeža, un mana sapņu zeme ir klāt! Cik vien tālu redz, visapkārt dzeltenbrūnas klintis. Ik pa laikam zemi klāj milzīgi akmeņi – kā Līvānu mājas. Uz klintīm aug mazas, līkas priedītes un dažādi lakstaugi. Interesanti, ka līdzās palmām un pīnijām tur ir arī liepas.
Jelgavā dzimušam un augušam cilvēkam nav iespējams valdīt sajūsmu, tāpēc nemitīgi dalos iespaidos ar šoferīšiem. Dzeltenbrūni klinšainā, skarbā daba ir tieši tāda, kādu to biju iedomājusies. Tā pauž visu portugālisko skaistumu un cēlumu. Iebraucam Porto. Sirds lūst jau tajā mirklī, kad ieraugām skaistos tiltus pār Duro upi un vecās, mazliet nolupušās mājas ar sarkanajiem dakstiņu jumtiem! Esam iemīlējuši šo pilsētu uz visu atlikušo mūžu!»
Multikultūra sākas ar lamuvārdiem
Ir svētdiena, pusdienlaiks. Abi dēkaiņi stāv pie Porto Universitātes durvīm, kas ir ciet, un nolemj klauvēt, līdz kāds atvērs. Un tiešām – durvis atver laipns puisis un aktīvi sāk meklēt kādu, kas varētu ceļotājiem palīdzēt.
Kad tiek sazvanīta Daniela, meitene, kas ESMC ir galvenā, atnāk arī pagaidu savācējs Luišs. «Viņš bija absolūti liktenīga izskata portugāļu medicīnas students, kurš ļoti nopietni lasījis Marksu un vēsturi un ar kuru vēlāk cītīgi pārspriedām sociālus un politiskus jautājumus. Uzrādīju arī labas sekmes portugāļu lamu vārdu apgūšanā. Kādus septiņus vai astoņus izplatītākos Luišs iemācīja man jau pirmajā vakarā, kad gaidījām Danielu.»
Turpmākās pāris dienas līdz EMSC pasākumiem Ieva un Edgars pavada pilsētā, upmalā, apskatot tiltus, mazās, šaurās ieliņas, mājas ar sienu gleznojumiem. Bet vakarā ar jaunajiem draugiem dodas uz kafejnīcu okeāna krastā. Tā ir pirmā reizē, kad jelgavniece redz īstu okeānu…
Ja neskaita saviesīgos pasākumus un jautro nakts dzīvi, EMSC laiku Ieva un Edgars pavada lielākoties smagos mēģinājumos, apgūstot Gabriela Forē «Rekviēmu» un Bruknera graduāles.
«Mēģinājumi notiek gandrīz visu dienu. Dažiem šāda slodze sagādā grūtības, bet mums ir dziesmusvētku rūdījums. EMSC sabiedrība ir ģeniāla. Pārsvarā tie ir ārsti, medicīnas studenti, ir arī fiziķi, biologi, datorspeciālisti, ekonomikas, jurisprudences pārstāvji, skolotāji. Saskaitām, ka visi kopā varam runāt vismaz 18 valodās. Būtībā 97% sarunu tēmu arī aizņem valodu apspriešana un runas par nacionālajām īpatnībām.»
Īpaši tuva draudzība Ievai un Edgaram izveidojas ar spānieti Martu. Viņa uzaicina abus latviešus atpakaļceļā ciemos uz Vajadolidu, kur paredzama fiesta.
«Mēģinājumu nedēļa ir tik intensīva, ka paiet kā viena stunda. Pienāk koncertu dienas. Abi koncerti notiek katrs savā baznīcā. Pēdējais – baznīcā, kur ir vienas no lielākajām ērģelēm Portugālē. Skanējums tiešām ir iespaidīgs. Tomēr Doma ērģelēm nestāv ne tuvu klāt.
Sestdienā pirms pēdējā koncerta notiek nacionālo virtuvju pēcpusdiena – katram jāgatavo kaut kas no savas valsts. Diezgan neiespējami ir atrast kaut ko, lai pagatavotu īsti latviskas lietas, tāpēc nolemjam mazliet improvizēt un gatavot mūsdienu latviešu ēdienu – pupiņu salātus ar ķiplokiem un majonēzi. Izrādās, ka citiem kora dalībniekiem kaut kas nepiedzīvots ir majonēzes lietošana salātos, to iemaisot. Visi ir stāvā sajūsmā, un, ņemot vērā, cik vienkārši un ātri salāti ir pagatavojami, recepte aizceļo uz 13 Eiropas valstīm.
Atvadu dienā līst. Labi vien ir, jo saulainā laikā no šīs zemes būtu grūti aizbraukt. Ar vilcienu dodamies uz Vajadolidu, kur pavadām trīs neaizmirstamas dienas, baudot fiestu, spāņu virtuvi un kokteiļus, bet, kamēr Marta darbā, apmeklējam Servantesa māju. Ja jūs zinātu, cik maziņa ir viņa gulta!»
No Stokholmas uz mājām
«Tad seko ceļojuma kulminācija – Marta paziņo, ka neļaus braukt ar gadījuma automašīnām. Pasākums iegūst necerētas nokrāsas. Mums tiek rezervētas lidmašīnas biļetes no Madrides uz Stokholmu.» Uz Madridi viņi izbrauc naktī, bet Stokholmā dēkaiņiem ir tikai piecas stundas laika, lai nopirktu biļetes uz «Baltic Kristina». Cerība mazliet apskatīt Zviedrijas galvaspilsētu, ja paliktu pāri laiks, ātri pazūd, jo visas piecas stundas iznāk meklēt īsto ostu, no kuras prāmis atiet.
«Nākamajā rītā pirmais skats, ko ieraugu, kad izeju no prāmja uz klāja, ir Mangaļsalas bāka. Sirds pielīst ar siltu laimi! Prieks liels un neaprakstāms! Mājas!»
* Luzitānija – seno romiešu dotais nosaukums tai Pireneju pussalas daļai, ko aizņem mūsdienu Portugāle un daļa Spānijas.
