Progress, pat, ja ar to domājam elektrību, protams, ir visnotaļ atbalstāms un veicināms.
Progress, pat, ja ar to domājam elektrību, protams, ir visnotaļ atbalstāms un veicināms. Taču vai elektroenerģijas ražošanu Latvijā vajadzēja atbalstīt un veicināt tik lielā mērā (bet, galvenais, ar tādiem paņēmieniem), lai nu par to no iedzīvotāju maciņiem būtu jāizvelk lieki četri santīmi par katrām 10 patērētajām kilovatstundām? Tik lielu maksas sadārdzinājumu kopš nākamā gada paredzējis Sabiedrisko pakalpojumu regulators. Tāpēc nu aktivizējušās runas gan par mazajām hidroelektrostacijām (kas, kā uzskata daļa sabiedrības, par saražoto strāvu saņemdamas dubultu samaksu, «parazitējot» uz sabiedrības rēķina), gan par politiķiem, kas savā laikā – deviņdesmito gadu pirmajā pusē – «tik nekaunīgi» lobējuši uzņēmēju intereses.
Šā gada augustā «Ziņas» šai problēmai bija veltījušas divus apjomīgus rakstus. Tajos tika pārsvarā pausts mazo «hesinieku» viedoklis – viņi pārmetumus par jebkādu «parazitēšanu» noraida, jo paaugstināto (dubulto) tarifu piemērošanu viņu saražotajai elektroenerģijai pielīdzina, piemēram, tam, ka valsts maksā subsīdijas zemniekiem, un pret to taču neviens iebildumus neceļot.
HES īpašniekus vaino arī it kā dabas postīšanā. To viņi atspēko šādi: Latvijā līdz Otrajam pasaules karam bija apmēram 600 ūdens dzirnavu. Vairumā no tām ražoja arī elektrību vietējām vajadzībām. Pēc kara kolhozos tās atjaunoja, galvenokārt – lai ražotu elektrību. Vēlāk mazās HES tika masveidā slēgtas un atstātas izlaupīšanai. Kopš 1992. gada sākās to atkalatjaunošana. Pašlaik Latvijā ir atjaunotas 149 mazās HES. Tomēr izrādās, ka ne jau tās ir tik sāpīgi ķērušas mūsu kabatas. Pat ja šīm hidrostacijām pieskaita arī 18 vēja ģeneratoru, par visām kopā tiekot saražots mazāk strāvas nekā divās koģenerācijas elektrostacijās. Tās tad arī esot lielākās dubultā tarifa «smēlējas».
Tomēr mazās HES Latvijā sastopamas biežāk un «tuvāk», tādēļ arī tām vairāk «tiek» no sabiedrības. Lūk, kāda «Ziņu» lasītāja viedoklis: «Jāsaprot, ka mazo HES izveides atbalstīšana, kas sākotnēji tik tiešām bija paredzēta lauku atbalstam, ir pārvērtusies kārtējā nodokļu maksātāju noslaukšanas pasākumā. Mazo HES jautājums nav vienpusīgi skatāms.»
Šim lasītājam jāpiekrīt. Jo tiešām kārtējo reizi iznācis tā, ka pirms gadiem desmit labu ideju vēl «siltu» uztvēra «vīri ar apgriezieniem», kam bija ietekme uz deputātiem, kuri tad arī ar trulu neizpratni nozāģēja tiešām labas idejas plaukstošo zaru. Daži pat bija pasteigušies tam uztupties paši un nu saņem pelnītu kritiku. Par nepārdomātību, paviršību, pamatojuma trūkumu – par kārtējās politiskās putras ievārīšanu uz biznesa plīts.
Arī toreizējais ekonomikas ministrs Guntars Krasts tagad atzīst, ka dubultā tarifa noteikšana koģenerācijas stacijām bijusi klaja biznesa lobēšana bez ekonomiskā pamatojuma. Tiek uzskatīts, ka lielākie vaininieki zviedru kompānijas «Window» pārmērīgā atbalstīšanā bijuši Atis Sausnītis un Andris Šķēle. Tomēr viņiem nevar pārmest «sistēmas iedibināšanu», bet gan tikai tās veiklu izmantošanu.
Tagad Sabiedrisko pakalpojumu regulators atzīst, ka tik liela atbalsta noteikšana alternatīvo enerģijas avotu izmantošanai bijusi kļūda, kuras dēļ nu jācieš visiem valsts iedzīvotājiem, nākamgad vien par elektroenerģiju pārmaksājot 11 miljonus latu.
Šī atziņa gan būtu vājš mierinājums pat tādā gadījumā, ja «īsteni vainīgie» tiešām tiktu «identificēti» un sodīti: maksāt vajadzētu tik un tā, jo to nosaka likums. Turklāt kurš var būt pārliecināts par to, ka elektriskā strāvas cena saglabātos nemainīga mūžīgi? Nebūtu šā iemesla, gan rastos cits.
