Tas, ka cilvēks ir slinka būtne un visu atliek uz pēdējo brīdi, nav nekas jauns. Nereti gan to iznāk nožēlot un pēdējais brīdis «atkožas» tīri finansiāli. Bet ko nu vairs – izlietu ūdeni nesasmelsi.
Tas, ka cilvēks ir slinka būtne un visu atliek uz pēdējo brīdi, nav nekas jauns. Nereti gan to iznāk nožēlot un pēdējais brīdis «atkožas» tīri finansiāli. Bet ko nu vairs – izlietu ūdeni nesasmelsi.
Nupat atklāju, ka būtu pēdējais brīdis doties uz šoferu medicīnisko komisiju, jo tiesību termiņš teju, teju būs beidzies. Tā kā nepiederu birokrātijas piekritējiem, izlēmu, ka vienkāršāk to būs izdarīt, taisnā ceļā dodoties uz pilsētas poliklīniku un lieki netraucējot jau tā noslogoto ģimenes ārsti. Diemžēl viss iznāca citādi.
Vispirms, kā ikvienā iestādē, informāciju centos meklēt pie ziņojumu dēļa, taču tā izrādījās visai skopa un par man interesējošo jautājumu nebija ne pušplēsta vārda. Tā kā biju dzirdējusi, ka nupat poliklīnikā paaugstinātas cenas, turklāt atsevišķiem pakalpojumiem pat vairākas reizes, gribēju zināt arī par tām. Taču atkal neko neatradu. Jautāju darbiniecei pie lodziņa, bet arī tur gudrāka netiku.
Vienīgais, ko no valdonīgā toņa sapratu, ka neatkarīgi ne no kā, vienalga, vispirms ir jāvēršas pie ģimenes ārsta. Savukārt cenu sakarā sacītā būtību tā īsti nesapratu. Šķiet, darbiniece domāja, ka apmeklētājiem tās nemaz nav jāzina.
Situācija atkārtojās. Pirms kāda laika šausminājos par to, kā poliklīnikā bija klājies kādai draudzenei. Proti, viņa pati, būdama pietiekami situēta, par saviem līdzekļiem bija iecerējusi doties pie LOR speciālista, nevis prasīt nosūtījumu ģimenes ārstam. Pie ģimenes ārsta ar pierakstu varēja tikt pēc divām nedēļām, turklāt viņš pieņēma Pārlielupē. Bet draudzenes darbavieta atrodas pilsētas centrā. Taču no poliklīnikas viņai vajadzēja aiziet ar garu degunu – pie pieņemšanas lodziņa paciente neko vairāk par to, ka vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta, neuzzināja.
Būdama apņēmīga, draudzene sameklēja pat konkrētā ārsta kabinetu un lūdza viņu pieņemt par maksu bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Taču mediķe atteikusi, jo viņa īsti nezinot, cik šādā gadījumā pacientam jāmaksā. «Būtu samaksājusi kaut vai profesoriem noteikto taksi – desmit latu –, bet ārste tā arī nepieņēma. Jutos kā padumja zoss,» apmēram tā draudzene toreiz zūdījās.
Tā iznāca, ka poliklīnikas pirmajā stāvā grozījos reizē ar divām kundzītēm, kuras, šķiet, saistīja līdzīgas problēmas. Pateicoties viņām, izdevās noskaidrot ko vairāk. Ne nu gluži noderīgu, bet vielu pārdomām gan. Arī viņas vispirms meklēja informācijas stendu un bija neapmierinātas, ka tikpat kā nekā nav. «Bet mums slimokase, kā piemēru norādot uz poliklīniku, prasa redzamā vietā izlikt visas izmaksas..,» saklausīju kundzīšu teikto.
Intereses vadīta, pievirzījos abām tuvāk. No lodziņa saklausīju, kā darbiniece abām apgalvo, ka informācijas esot pietiekami. Vēl pēc laiciņa, kad protesti turpinājās, tika skaidrots, ka visu noraujot «bomži». Tad kundzītes atklāja, ka viņas ir mediķes un informācija viņām nepieciešama profesionālos nolūkos. Pēc laiciņa abas arī tika pie apdrukātām lapām…
Te atliek nopūsties. Ja pat mediķiem ir jānopūlas, lai tiktu pie vajadzīgā, ko lai saka pārējie mirstīgie? Varbūt slimokase varētu pacensties un ieviest kārtību iestādē, kas citiem tiek demonstrēta kā labākais piemērs, jo justies kā padumjai zosij vairs īsti negribas. Turklāt, lai kā censdamās, tik grūti pieejamajā informācijā nespēju saskatīt neko slēpjamu. Gluži otrādi, brīvi pieejamā vietā izvietotās ziņas atvieglotu dzīvi gan pacientiem, gan poliklīnikas mediķiem.
P.S. Šoferu komisijas sadārdzinātās izmaksas noskaidroju pa telefonu. Tiesa, ar trīs papildjautājumu palīdzību un nepiekāpības devu.
