Daugavpils teātra krievu trupas pirmizrādes Jelgavā jau var uzskatīt par iesakņojošos tradīciju, tāpēc nav brīnums, ka viena no jaunās sezonas pirmizrādēm Reja Kūnija situāciju komēdija «Viesnīca mīļākajiem» atkal savus skatītājus atrada Jelgavā.
Daugavpils teātra krievu trupas pirmizrādes Jelgavā jau var uzskatīt par iesakņojošos tradīciju, tāpēc nav brīnums, ka viena no jaunās sezonas pirmizrādēm Reja Kūnija situāciju komēdija «Viesnīca mīļākajiem» atkal savus skatītājus atrada Jelgavā.
Laikā, kad ikdienišķo problēmu loks cilvēku stindzina ar neprognozējamību un nestabilitāti, daugavpilieši mēģina skatītājiem piedāvāt to nelielo kripatiņu smieklu un izklaides, kuras tik ļoti trūkst mūsu saspringtajā utilitārajā eksistencē.
Situāciju komēdija ir viens no grūtākajiem skatuves spēles veidiem, jo nav jau noslēpums, ka profesionālā aktierapmācība Latvijā tomēr vairāk orientēta uz klasiskā stilā ieturēto psihoreālisma metodi, kurai, protams, ir savas priekšrocības, taču situāciju komēdijā tā atstāj aktieri bez vajadzīgajiem spēles instrumentiem (lasi – iemaņām). Nemitīgā darbības un situāciju maiņa, realitātes «nerealitāte», nosacītais tēlu «šablonisms» (maskas), līdz primitīvismam vienkāršotais sižets un nemitīgā pārpratumu virkne aktierim piedāvā jaunus formā stingri noteiktus, taču saturā izteikti vienkāršotus spēles noteikumus. Līdz ar to pārsvarā komēdiju spēles gadījumos jāatzīst, ka aktieri šādam darbam nav gatavi.
Vairākkārt sastopoties ar Daugavpils teātra krievu trupas komēdiju izrādēm Jelgavā, jāteic, ka trupa nenoliedzami ir ceļā uz spēles teātri tā labākajā izpausmē. Ilgstošā sadarbība ar viesrežisoru no Maskavas Mihailu Mamedovu trupu pieradinājusi domāt režisora piedāvātajās spēles kategorijās – mācīties turēt izrādes paātrinātu temporitmu, līdz absolūtai precizitātei izpildīt mizanscēnu zīmējumus, dot personāžam maskām līdzīgus ārējos veidolus, kas ir konkrēti formā un plastikā.
R.Kūnija luga «Viesnīca mīļākajiem» jau nosaukumā piedāvā intrigu, kas nosaka galveno sižetisko virzību. Lugas galvenais varonis kāds parlamentārais sekretārs Ričards Villijs (Viktors Jancevičs) ieradies viesnīcā, istabā numur 13 (protams, zīmīgs skaitlis!) kopā ar savu mīļāko Džeinu (Irinu Kešiševu – Grigorjevu), lai pavadītu kopīgu mīlas nakti, bet, kā jau šāda veida komēdijās tas mēdz notikt, pats ļaunais liktenis viņu «grēka darbam» stājas ceļā, un drīz vien viesnīcā ierodas pārējie lugas varoņi: abu grēcinieku otrās laulātās puses – Villija sieva Pamela (Žanna Lubgāne) un Džeinas vīrs Ronijs (Aleksandrs Ļebedinskis), arī Villija sekretārs Džordžs Pikdens (Mihails Samodahovs), kas kļūst par galveno notikumu virzītāju un atrisinātāju, izpildot pat tādu kā nosacītu šīs izrādes Figaro lomu. Visu viesnīcas nemitīgo pārpratumu un notikumu virpuli kuplina nemitīgi klātesošie viesnīcas darbinieki – pārvaldniece (Vera Hramņikova) un oficiants (Vladimirs Dupaks).
Taču visu pārpratumu cēlonis ir kāds privātdetektīvs, kas, mēģinot izsekot grēcīgos mīlniekus, novēro tos pa viesnīcas istabas logu un tiek uz laiku apdullināts jeb «nedaudz nosists» ar šo pašu uz leju slīdošo logu. «Līķis» (Andrejs Šļapkovs) tiek noslēpts skapī, pārģērbts, vēlāk, protams, atdzīvojas, bet jau ir zaudējis atmiņu… Epizožu mozaīkas nemitīgā mainība pieprasa no aktieriem labu fizisko un plastisko sagatavotību, jo daudzviet tēlu raksturojumi vai raksturīgās izpausmes meklētas tieši atšķirīgā ķermeņa plastikā.
Vispārliecinošāk pirmizrādē sevi parādīja Mihails Samodahovs Pidgena lomā, sabalansējot tēlā zināmu naivitātes un aprobežotības devu ar lielisku ķermeņa plastiku un organisku spēles izjūtu, kas neļauj aktierim pārkāpt neredzamo gaumes robežu, aiz kuras spēle kļūst neorganiska un samocīti nedzīva. Skrupulozi klīrīgs, ar izstrādātu tēla ārējo zīmējumu darbojās arī Vladimirs Dupaks oficianta lomā, skaidri norādot sava tēla orientāciju un atturīgi nepārkāpjot sev atvēlētās tēla attīstības robežas.
Izrāde tikai sāk savu skatuves dzīvi, tāpēc var cerēt, ka tēli vēl tiks slīpēti, atrasta to galīgā forma un skatuvei atbilstoša organika, jo pirmizrādē bija manāma arī daža laba aktiera pārlieku liela centība, kuras ārējā izpausme diemžēl bija tikai personāža ārējās formas samocītība vai pārspēle.
Ar scenogrāfes Ingunas Kokinas skatuves iekārtojumu jelgavnieki jau bija tikušies – tikai citā izrādē, taču šādās komēdijās, rēķinoties ar teātra trūcīgajām finansiālajām iespējām, liekas, nav nekāds milzu noziegums vienas komēdijas jau gatavās dekorācijas pielāgot citai līdzīga veida izrādei.
Un nobeigumā gribu citēt leģendārā krievu režisora Jurija Ļubimova vārdus aktieriem: «Iestudējumā jāveido raksturi, bet raksturi prasa arī māku darboties uz skatuves, ne tikai just. Sajūtas – tās ir kā Zilais putns: aizlidos, un pat nenoķersi, bet aktiermeistarība paliks un aizsargās tevi.
