Kas kopīgs Austrālijai ar Latviju, konkrētāk – Vārves pagastam Ventspils rajonā ar “piektā kontinenta” galvaspilsētu Sidneju? Tās ir sliekas.
Kas kopīgs Austrālijai ar Latviju, konkrētāk – Vārves pagastam Ventspils rajonā ar “piektā kontinenta” galvaspilsētu Sidneju? Tās ir sliekas. Kad pirms beidzamās vasaras olimpiādes žurnālisti tās rīkotājiem jautāja, kā tiks atrisināta neizbēgamā sabiedriskās ēdināšanas atkritumu kalnu problēma, atbilde bija – ar Kalifornijas sarkano slieku palīdzību.
Amerikas Savienotajās Valstīs kā augsto tehnoloģiju zemē jau pēc Otrā pasaules kara tika sākti pētījumi, kā atrisināt milstošo atkritumu utilizācijas problēmu. Tieši “štatos” tika izveidots īpašs Kalifornijas slieku hibrīds – ātri vairoties spējīgas, rijīgas būtnes, kas ne tikai iznīcina atkritumus, bet pārstrādā tos vērtīgajā produktā biohumusā.
Atbilstoši PSRS atstātajam intelektuālajam mantojumam arī Latvijā atkritumus iedalīja sadzīves, rūpnieciskajos, sausajos, slapjajos un tā tālāk, un nepavisam nepastāvēja jēdziens “organiskie atkritumi”. Netika ņemts vērā, ka visu dzīvības procesu pamatā ir ogleklis un tātad jebkuru atkritumvielu, kuras sastāvā ir ogleklis, ar piemērotu tehnoloģiju iespējams pārvērst par organisku mēslojumu.
Ļoti ilgu laiku zinātnieki nespēja atklāt un izstrādāt efektīvu tehnoloģiju atkritumu pārvēršanai noderīgās vielās, un tikai pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu mijā Kalifornijas Universitātes pētniekiem izdevās līdztekus apmēram 2000 pasaulē zināmajām slieku sugām radīt sarkano slieku hibrīdu, kas noderīgs biohumusa ražošanai. Biohumuss ir ekoloģiski tīrs produkts, kas izmantojams augsnes bioloģizācijai, tās optimāla skābuma un auglības atjaunošanai.
Amerikāņu izcelsmes sliekas sāka izmantot arī Skandināvijas valstīs, Vācijā, Polijā un Ukrainā. Un, lai gan joprojām šajās valstīs šķiet izdevīgāk laukus mēslot ar tradicionālajiem paņēmieniem, slieku kultivēšana ar nolūku iegūt biohumusu ieņem nelielu, taču samērā stabilu nišu.
Latvijā par Kalifornijas sarkanajām sliekām pirmoreiz plašāka sabiedrība uzzināja deviņdesmito gadu sākumā, kad pētnieks Ilgvars Dreiže izveidoja zinātniskās ražošanas apvienību “Biosfēra”. Viens no uzņēmuma pamatmērķiem bija attīstīt pašu radīto ekoloģiskā piesārņojuma samazināšanas, rūpnieciskas biohumusa ražošanas un augsnes bioloģizācijas koncepciju, panākot tās ieviešanu Latvijas tautsaimniecībā.
1993. gada vasarā man bija izdevība apmeklēt I.Dreižes vadīto slieku audzētavu netālu no Siguldas, šķirnes putnu audzētavas “Lorupe” teritorijā. Toreiz arī iepazinos ar koncepcijas svarīgākajiem argumentiem.
Tolaik Latvijā bijusi ārkārtīgi zema atkritumu savākšanas un izmantošanas kultūra. Zaudēts milzum daudz vērtīgu izejvielu, bija radušās sarežģītas ekoloģiskas problēmas. Dabā viss ir saistīts, arī inde mazās devās ir zāles, lai gan lielās devās izraisa nāvi. Pareizā laikā zināmā koncentrācijā uz lauka izkliedēti kūtsmēsli ir vērtīgs un nepieciešams kūtsmēslojums, turpretī nepareizi uzglabāti un ar gruntsūdeņiem nonākuši pazemē vai atklātajās ūdenstilpēs – piesārņojums. Piemēram, celulozes vārīšanas atkritumprodukts lignosulfāts ilgu laiku piesārņoja upes, tagad tas ir vērtīgs būvmateriāls. Tātad visu jāprot salikt pa plauktiņiem, lai atkritumi kļūtu par vērtību. Ja konceptuāli kā atsevišķu piesārņojuma veidu izdalītu organiskos atkritumus, mainītos attieksme atkritumu vākšanā un šķirošanā. Koncepcijas īstenošana ļautu atdalīt un pārvērst vērtīgās izejvielās vismaz trešo daļu (un vairāk) no pilsētu atkritumiem un visus lauksaimnieciskās ražošanas organiskos pārpalikumus.
Humuss ir augsnes auglīgā daļa, tā saucamie trūdi. Biohumuss ir līdzīgi trūdi, tikai iegūti mākslīgi biotehnoloģiskā ražotnē un daudz īsākā laikā, turklāt to sastāvs ir pilnvērtīgāks un bioloģiski aktīvāks, jo ražošanas procesā to iespējams regulēt.
Augsnei ar tradicionālajiem agrotehniskajiem paņēmieniem uz katru hektāru vajag 80 līdz 100 tonnu kūtsmēslu, turklāt vēl jākaisa minerālmēsli. I.Dreižes savulaik piedāvātā koncepcija, pamatojoties uz pasaules praksi, paredzēja, ka katram hektāram būtu nepieciešams tikai trīs tonnas biohumusa, turklāt arī – tikai reizi četros gados. Cik iespējams ietaupīt uz transporta rēķina vien? Un kurš, pēc kādas metodikas spēj aprēķināt, cik vērtīga ir ekoloģiski tīra lauksaimniecības produkcija.
Starp citu, biohumuss ir tikai viens Kalifornijas sarkano slieku produkts. Pašas sliekas var būt kolosāla olbaltumvielu piedeva dažādiem mājlopiem un putniem. Trešā pozitīvā slodze, ko nodrošina slieku audzēšana, ir – zāļu iegūšana. No sliekām var izdalīt ekoloģiski tīrus fermentus, kas efektīvi palīdz dažādu smagu kaišu gadījumos – acu slimībās, diabēta gadījumā, imūno procesu regulācijā.
Savukārt ekstrasensu, rīkstniecības un līdzīgu teoriju piekritējiem jāatgādina, ka ar gluži zinātnisku metodi (tā dēvētajā Kirliāna kamerā) atklāts, ka Kalifornijas sarkanajai sliekai piemīt bezgalīgs kosmisks starojums, savukārt koprolits (slieku izkārnījumi) ir neierobežots kosmiskā starojuma akumulators, tādēļ spēj ne tikai efektīvi uzlabot augsnes struktūru, uzglabāt mitrumu, bet arī piedot tai papildu enerģiju un nodrošināt ideāli aktīvu mikrofloru: kooprolitā ir 1000 reižu vairāk sīkbūtņu nekā kūtsmēslos.
Diemžēl “Biosfēras” idejas pirms desmit gadiem izrādījās pāragras. Latvijas ekonomiskā vide un “krūmu kapitālistu” prioritātes nesakrita ar zinātnieku idejām. Lai gan beidzamajos gados arī mūsu valstī aktualizējusies bioloģiskā lauksaimniecība, kurai paredz spožu nākotni, tās attīstība norit gausāk, nekā būtu iespējams, ja jau pirms desmit gadiem tiktu ņemts par pilnu zinātnieku piedāvājums.
Pašlaik esam tur, kur esam: izdzirdējuši par Kalifornijas sarkano slieku audzētavu Ventspils rajona Vārves pagastā, šo ziņu daudzi uztver vienīgi kā eksotisku.
Arī “Ziņas” apciemoja Malvīni Ivani – kāda neliela Ventspils uzņēmuma saimnieci, kas nodarbojas ar tirdzniecību, sabiedrisko ēdināšanu un nedaudz arī ar lauksaimniecību (audzē dārzeņu kultūras). Tieši viņas firmas siltumnīcas pašlaik ir vienīgā vieta valstī, kur vērienīgi organizēta minēto slieku audzēšana. M.Ivane par šo uzņēmējdarbības novirzienu domājusi un interesējusies gadus astoņus, bet viņas dēls par sava bakalaura darba tēmu tāpēc bija īpaši izvēlējies Kalifornijas sarkano slieku hibrīdu, un šis pētījums esot atzīts par nozīmīgāko Eiropā – vismaz tā to novērtējuši ES slieku audzētāji.
Sliekas Vārves pagastā tiek audzētas 600 kvadrātmetros siltumnīcu platību. Produkciju – sliekas – realizē ārzemēs (galvenokārt Holandē), kur tās sagaida nenovēršams liktenis – makšķernieka āķis. Diemžēl iepriekš aprakstītajā koncepcijā ietvertās citas slieku izmantošanas iespējas joprojām uzskatāmas drīzāk par vīziju, nevis realitāti. Laikam jau arī tehnoloģiski attīstītākajos Rietumos slieku īstais laiks vēl tikai priekšā.
Tomēr M.Ivane priecājas, ka par viņas audzētajām sliekām nopietni interesējušies divu lielu pilsētu – Daugavpils un Liepājas – atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu pārstāvji. Ar viņiem esot izveidojusies laba sadarbība, jo daugavpilieši un liepājnieki ar Kalifornijas sarkano slieku palīdzību cer pilnīgi citās sliedēs ievirzīt atkritumu pārstrādi. Līdz šim bioloģiskos atkritumus, tāpat kā bīstamos, vienīgi apraka zemē. Taču tas prasa arvien jaunas teritorijas. Šajā procesā iesaistot sliekas, varēs atrisināt ne tikai vietas deficīta problēmu, bet arī tirgum piedāvāt kvalitatīvu mēslojumu – biohumusu.
Ir dzirdēts, kā daudzi smīkņājuši gan par sēņu audzētājiem, gan, piemēram, par strausu fermu ierīkotājiem. Par viņiem runāts kā par dīvaiņiem. Tajā pašā laikā pie viņu idejām kā pie cerību salmiņa ķērušies daudzi, kas citās tirgus nišās cietuši neveiksmes. Taču tikai pa īstam apsēstajiem un pacietīgajiem mēdz uzsmaidīt veiksme, turklāt arī tikai pēc tam, kad saņemtas dunkas un piedzīvoti klupieni. Visbiežāk izplatītais klupšanas akmens ir elementāru zināšanu trūkums. Arī “slieku bizness” nekādā ziņā nav tāda zelta ādere, kur ikviens var pilnām riekšām smelt bez liela darba un zināšanām. Malvīnes kundze nevienam neatsaka ne iespēju iegādāties sliekas pavairošanai, ne padomus. Taču viņa nebeidz brīnīties par cilvēkiem, kas ierodas un gatavi pirkt vairākus desmitus kilogramus slieku, nespēdami atbildēt pat uz elementāriem jautājumiem – kur tās liks, ar ko baros, kā transportēs?
Tajā pašā laikā pievērsties Kalifornijas sarkano slieku audzēšanai tiešām var šķist vilinoši. Viens kilograms slieku maksā 20 latu. Turklāt sliekas, būdamas ļoti īpatnēja “caurule”, kas dzīvo tikai tikmēr, kamēr ir, no kā pārtikt, aiz sevis izkārnījumu veidā atstāj īstu “zeltu” – biohumusu, kura cena vairumtirdzniecībā ir viens lats kilogramā. Ja vēl lopbarības ražotāji izpratīs, ka no sliekām iegūstamais proteīns ir daudz vērtīgāka un nekaitīgāka lopbarības piedeva, tad “pazemes bizness” varētu patiešām uzplaukt. Turklāt “slieku fermā” nekad neradīsies problēma, kur likt organiskos atkritumus, bet drīzāk pavisam pretēja liga: kā nodrošināt pārtiku sliekām. Tādēļ pavisam pārskatāmā nākotnē par perspektīvāko vietu, kur izvērst “slieku biznesu”, var kļūt lielas atkritumu saimniecības.
