Diezin vai Latvijā, un ne tikai Latvijā, atradīsies ģimene, kurā trijās paaudzēs sasniegti vērā ņemami rezultāti vieglatlētikas skriešanas disciplīnās, sākot ar 1940. un beidzot ar 1998. gadu. Mums ir iespēja ar tādu iepazīties.
Diezin vai Latvijā, un ne tikai Latvijā, atradīsies ģimene, kurā trijās paaudzēs sasniegti vērā ņemami rezultāti vieglatlētikas skriešanas disciplīnās, sākot ar 1940. un beidzot ar 1998. gadu. Mums ir iespēja ar tādu iepazīties.
Skrējēju dinastiju sāka 1922. gadā Jaunpilī dzimušais Arvīds Stirkšis, kas kopš sešu gadu vecuma dzīvoja Jelgavā, bija beidzis Jelgavas Valsts skolotāju institūta pamatskolu, turpinājis izglītību Pasta – telegrāfa tehnikumā tepat pilsētā.
Vērojot skrējējus, rodas interese pamēģināt
Onkulis Arnolds Valdmanis, kas bija viens no labākajiem šķēpa metējiem pilsētā, jauno Arvīdu bieži aicināja līdzi uz sporta laukumu pie dzelzceļa stacijas, kur puisis iepazinās ar toreiz vadošajiem Jelgavas vieglatlētiem – Alfrēdu Zvejnieku, vienu no labākajiem garo distanču skrējējiem ne vien pilsētā, bet arī Latvijā, un vispusīgo vieglatlētu Vili Podkalnu. Sporta laukumā vērojot, kā trenējas vieni no labākajiem tālaika vidējo distanču skrējējiem Verners Krastiņš, Arnolds Krencis un Kārlis Radziņš, arī Arvīds pamazām sāka piedalīties treniņos, jo sevišķi ieklausoties valsts rekordista 800 metru skrējienā Vernera Krastiņa padomos.
Pēc trīs gadiem tehnikumā ģimenes materiālie apstākļi jaunajam sportistam neļāva turpināt mācības, un Arvīds sāka darba gaitas. Tad mainījās vara Latvijā, bet tas viņam netraucēja turpināt treniņus. Sīpelē 1940. gada pavasarī jaunais skrējējs pirmoreiz piedalījās sacensībās apkārt Griežu ezeram un izcīnīja otro vietu aiz Alfrēda Zvejnieka. Pirmajām sekoja citas sacensības, kurās gan, startējot kopā ar spēcīgāko A.Zvejnieku, Arvīds zaudēja, tomēr tas tikai vairoja jaunā censoņa sparu. Zemgales meistarsacīkstēs jauniešiem tika izcīnīta otrā vieta 800 metru skrējienā, bet 1940. gada sezonas beigās viņš 800 un 1500 metru distancē jau bija trešais labākais Jelgavā.
Kara jukas neaptur sporta dzīvi
Sākās Otrais pasaules karš, atkal varas maiņa, vācu okupācija, kas tomēr neapturēja sporta dzīvi, – turpinājās vieglatlētu treniņi, notika sacensības, arī Jelgavas, Zemgales un Latvijas meistarsacīkstes, kurās Arvīds guva arvien lielākus panākumus. Talantīgais skrējējs kļuva par Zemgales meistaru 400, 800 un 1500 metru distancē, auga arī viņa rezultātu līmenis. 1944. gada maijā notikušajās Latvijas meistarsacīkstēs Arvīds kļuva par Latvijas meistaru (tā toreiz sauca meistarsacīkšu uzvarētājus) 2,5 kilometru distancē meža skrējienā.
Laikraksts “Sporta Pasaule” 1944. gada 3. martā rakstā par Arvīda Stirkša sporta gaitām nosauca viņu par 1943. gada labāko vidusdistančnieku Zemgalē. Arvīda personiskie rekordi bija: 400 metros – 56,8; 800 metros – 2:04,8; 1000 metros – 2:44,6; 1500 metros – 4:21,0.
Kad Otrais pasaules karš jau tuvojās nobeigumam, Arvīds tika iesaukts leģionā, kam pēc padomju okupācijas sekoja izsūtījums uz Noriļsku. 1954. gadā izsūtītais no nometnes tika atbrīvots un, tā kā Latvijā vēl uzreiz nevarēja atgriezties, arī turpat Noriļskā atrada iespēju sportot. 1955. gadā latvietis kļuva pat par Noriļskas apgabala rekordistu 10 kilometru soļošanā. Tas bija arī laiks, kad viņš sastapa un apprecēja savu mūža mīlestību Veltu, un 1956. gadā abi atgriezās Dzimtenē.
Dailis un Daina manto sportiskās tradīcijas
Atgriezies Jelgavā, Arvīds sāka strādāt Tirdzniecības pārvaldē, un tūlīt atsākās sportošana. Sakuploja arī sportista ģimene: pasaulē nāca dēls Dailis, vēlāk meita Daina, kas, izrādās, mantojuši arī sportiskās tradīcijas.
Jau sākot mācību gaitas 2. vidusskolā, Stirkšu ģimenes bērni izrādīja lielu interesi par sportu, un likumsakarīgi sekoja treniņi Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Tēvs par to priecājās un bieži bija redzams sporta laukumos, kur viņa bērni piedalījās sacensībās. Daina galvenokārt startēja skolas un sporta skolas mērogā, bet Dailis, gūstot uzvaras ne vien Jelgavā, bet arī republikas sacensībās jauniešiem, jau 1973. gadā iekļuva Latvijas jaunatnes izlasē. Kad 1974. gadā Almati (Alma-Atā) notika Vissavienības skolēnu spartakiāde, Dailis Stirkšis Latvijas izlases sastāvā tajā startēja 400 metru barjerskrējienā un 4 x 400 metru stafetē. Pateicoties sportam, Dailim bijusi iespēja skatīt Maskavu, Sanktpēterburgu (toreizējo Ļeņingradu), Kijevu, Minsku, Tbilisi, Volgogradu, Kauņu, Kišiņevu un, pats par sevi saprotams, daudzas Latvijas pilsētas, kur vien notika jauniešu sacensības vieglatlētikā. Vieglatlēta labākie rezultāti: 200 metru barjerskrējienā 26,9 sek. un 400 metru barjerskrējienā 59,5 sek.
Vēl viena sportistu ģimene
Dzintra Stola – 1. vidusskolas rekordiste 400 un 800 metru skrējienā, vēlāk arī godalgotu vietu ieguvēja republikas jauniešu sacensībās un plašāka mēroga startos Kauņā, Pērnavā, Šauļos, Dņepropetrovskā, citās tā laika savienības pilsētās – trenējās vienā grupā ar Daili. Kāds rezultāts varēja būt abu precībām? Protams, vēl viena vieglatlētu ģimene, un tā arī notika. Abu bērni Ivo un Daila, turpinot vecāku un vectēva sportiskās tradīcijas, pievērsušies skriešanas disciplīnām. Sevišķi labus panākumus sasniedzis Ivo, kas savās vecuma grupās bijis Latvijas jauniešu čempions, pārstāvējis valsti sacensībās Zviedrijā, Vācijā, Šveicē, Igaunijā, Lietuvā. Ivo specializējies 400 un 800 metru distancē. Arī Daila guvusi panākumus sacensībās Jelgavā, Latvijā un ārzemēs.
Man, šā raksta autoram, bijusi reta izdevība redzēt, kā vācu okupācijas laikā startē Arvīds, tad trenēt Dainu, Dzintru un Daili un pēc tam arī skatīt Dailas un Ivo startus Jelgavā. Lieliska ir šī vieglatlētikā dzīvojošā ģimene, un par to vislielākais paldies jāsaka vectēvam un tēvam Arvīdam Stirkšim – par prasmi ieaudzināt bērnos un mazbērnos mīlestību uz šo sporta veidu.
