Katrā sabiedrībā veidojas noteikti cilvēku slāņi. Arī skolā. Tikai nebeidz mocīt jautājums, kāpēc kāds tīnis jūtas pārāks, savukārt cits – mūždien pazemots un apsmiets…
Katrā sabiedrībā veidojas noteikti cilvēku slāņi. Arī skolā. Tikai nebeidz mocīt jautājums, kāpēc kāds tīnis jūtas pārāks, savukārt cits – mūždien pazemots un apsmiets…
Lāsma, 15 gadu veca meitene. Ģimenē vienīgais bērns, tēvs un māte – bezdarbnieki, pārtiek no gadījuma ienākumiem. Lāsma savā vecumā nezina, ko nozīmē jauns, moderns apģērbs un normāls uzturs. Iespēju robežās sevi sakopj, jo meitenei tāpat kā citiem vienaudžiem jāapmeklē skola un, kā tautā saka, jāparādās sabiedrībā. Taču Lāsmai katrs rīts ir kā mocības, jo viņa apzinās, ka skolā no klasesbiedriem atkal sagaidāms pazemojums, nievājoši skatieni, atstumtība un dažādas negatīvas piezīmes. Saskaroties ar šādu attieksmi, Lāsma pati cenšas rast risinājumu, jo viņai nav iespēju saņemt psihologa padomus, un kaut kur sirds dziļumos esot jaušamas domas par zagšanu, prostitūciju un reizēm pat par pašnāvību. Meitene gatava darīt jebko, lai tikai nav jājūtas pazemotai un lai nav jābūt skolēnu nosacīti izveidoto slāņu tabulas zemākajā vietā.
Noklausoties šo dzīvesstāstu, rodas jautājums – kāpēc tā notiek? Ko darīt, lai kaut kas mainītos? Padomu lūdzām psiholoģei Lidijai Braunai: “Pastāv vairāki iemesli, kādēļ rodas sabiedrības noslāņošanās. Viens no tiem ir sociālā nestabilitāte. Katrs bērns nāk no savas vides. Tie, kuriem ģimenes apstākļi ir atšķirīgi – labāki vai sliktāki –, nesaprot cits citu. Nesakārtotās valsts sistēmas dēļ cilvēki neredz iespēju uzlabot savus sociālos un materiālos apstākļus, tā tiek izraisīta kompleksu veidošanās bērna psihē. Viņu nomāc apziņa, ka ir sliktāks par citiem. Rodas situācijas, kad bērns apkārtējos uztver ļoti saasināti, naidīgi, izpauž to ar manāmu agresivitāti. Šie bērni savu neapmierinātību izrāda, fiziski un morāli aizskardami citus, tādējādi meklējot un atrodot sev līdzīgus. Tīņu vidū ļoti liela nozīme tiek piešķirta ārējam izskatam un materiālajam stāvoklim, kas būtiski ietekmē tā saucamo sabiedrības noslāņošanos jeb dalīšanos.”
Grāmatā “Socioloģijas pamati” atradām trīs galvenās sabiedrības dalīšanās grupas: laba materiālā stāvokļa sabiedrības grupa; vidusmēra iedzīvotāji; iedzīvotāji ar zemu sociālo līmeni. Psiholoģe L.Brauna skaidro: “Skolā, iespējams, pastāv vēl ceturtā grupa – tā saucamie “zubrītāji”. Izteiktā uzdrīkstēšanās izpaust sevi un parādīt labā nozīmē ir viens no iemesliem, kas nošķir minēto grupu no pārējām. Šie bērni dažkārt ir nesaprasti, viņi aizraujas vienīgi ar mācībām. Ne visai biežais kontakts ar saviem vienaudžiem rada noslēgtību. Otrs iemesls, kāpēc citi mācīties gribošos atstumj, ir tas, ka viņus nomāc skaudība, sak, kā tad tā – viņš var un grib mācīties, bet es ne! Ir tāds jēdziens “bara instinkts”, kad, piemēram, kādas grupas līderis nicina un pazemo citu vienaudzi, bet pārējie cenšas sekot “piemēram”, lai paši nekļūtu par izsmieklu. Tīņiem savā vecumā ir svarīgi nebūt vieniem.”
Kas var palīdzēt atstumtajiem un izsmietajiem? “Saprotoši vecāki, psihologs, sociālais pedagogs, paši tīņi. Ikvienā skolā nepieciešams psihologs, kas pieejams katru dienu. Katram vajadzīgs cilvēks, kuram var uzticēties, lūgt padomu. Skolā ļoti nepieciešams ir arī sociālais pedagogs, kas apzinātu atsevišķas ģimenes, to problēmas, strādātu ar vecākiem. Taču visefektīvākais atbalsts tīņiem ir vienaudži, jo neviens pieaugušais nesapratīs jauniešus tik ļoti, kā spēj saprast attiecīga vecuma cilvēki. Konsultējoties ar skolas psihologu, sociālo pedagogu, tīņi, kuriem nav vienaldzīgs klasesbiedru liktenis, spēj palīdzēt. Tā, protams, ir liela uzdrīkstēšanās un atbildība, tomēr tas ir neaprakstāmi pozitīvs solis cita labklājībai,” tā psiholoģe.
Reizēm gribas smagi nopūsties un atzīt, ka dzīve patiešām ir nežēlīga. Tā ir strauja un nesaudzē nevienu – vienu brīdi tev apkārt var būt apjūsmotāju pūlis, kas apbrīno tavu lielisko somiņu, taču nākamajā mirklī vari būt atstumts, negribēts un pazemots sava liekā svara dēļ. Taču nemokies pārdzīvojumos, bet rīkojies – dodies pie psihologa!
