Ja pieņem, ka avīzes ir dzīves konservi, tad ir pamatīgi jāizmanās, lai uzturētu veselīgu apetīti, jo visas “zivis”, tas ir, ziņas, tiek zvejotas vienā dīķī – Latvijā.
Ja pieņem, ka avīzes ir dzīves konservi, tad ir pamatīgi jāizmanās, lai uzturētu veselīgu apetīti, jo visas “zivis”, tas ir, ziņas, tiek zvejotas vienā dīķī – Latvijā. Toties mūsu pēcteči varēs atšķirt laikrakstus, datētus ar šā gada rudeni, un vēl pēc daudziem gadiem analizēt to, no kā mēs tomēr neesam nomiruši ikdienā, nesaindējušies ar tām samazgām un netīrumiem, kuros grimst ne tikai atsevišķas “privātas” personas, bet arī firmas, politiķi, valsts institūcijas. Īpaši jau pagājušais gads bijis tāds, ko pēc laba laiciņa varētu nosaukt par “Ne dienu bez skandālu mērces”. Turklāt šo mērcīti daudzos gadījumos brūvējusi pati valdība.
Un tomēr arī šai visai trūcīgajā un vienveidīgajā ēdienkartē brīžiem iznācis sastapties ar tīkamām pārmaiņām. Šķiet, ka nupat piedzīvojam vienu no tām: viss it kā notiek, ritentiņi griežas, zobrati kaut tievā naudas strūkliņā, tomēr tiek minimāli eļļoti tieši tik daudz, lai valsts rati kaut lēnītēm, tomēr ripotu. Par to liecina arī jau pieminētie “dzīves konservi” vai vismaz to “etiķetes” – virsraksti.
Avīžu virsraksti ir bezgala interesanta un pamācoša lasāmviela. Reizēm tie ir kā sāls piedeva citādi it kā pliekanajam “konservu kārbu” saturam. Piemēram, vai nav jauki izgaršot šādu virsrakstu: “Dāma no biezokņa iztramda mežakuili”? Tā vien niez uzzināt, kas tā par “dāmu no biezokņa”, kura neliek mieru zvēram. Vai arī šāda ekonomikas ziņa: “Mēmelē peld kontrabandas cigaretes”. Meistarīgi kā Čehovam: nevajag daudz klāstīt par mēnesnīcu, pietiek ar atspulgu stikla lauskā; nevajag daiļrunīgi pārliecināt par Latvijas ekonomisko “plauksmi”, gana ar upē peldošo kontrabandas tabaku. Un atzīstiet – tikai Latvijā var lasīt kaut ko tādu: “Pirmā sniega problēmas”. Problēmas, nevis prieki! Toties diezin vai kādā citā Eiropas valstī sabiedrība ir tik mīļa pret vietējo varu, ka “Bedraino pagalmu grib dāvināt pašvaldībai”…
Patiesībā sacītais bija tikai pagarš ievads tam, ka apritējis tieši gads, kopš mums ir 8. Saeima un ir iemesls atskatīties uz deputātu veikumu. Tie paši laikrakstu virsraksti liecina, ka velns nav nemaz tik melns, kā to esam pieraduši redzēt. Pat nepārbaudot Saeimas priekšsēdes Ingrīdas Ūdres “deklarēto” Saeimā pieņemto likumu skaitu un citus deputātu darbības izmērāmos rādītājus, īpaši jau pašreizējā tumšajā veļu laikā jūtams tāds kā cerīgs gaišums. Tas liecina, ka, par spīti zināmam šķērmumam, kas palicis pēc vērienīgām batālijām pašu valdošās koalīcijas deputātu vidū, pēc kārtējām ziņām par Latvijas iesaistīšanu tiesu darbos, pēc vērienīgām afērām un “tīrīšanām”, tomēr dzīve iet uz augšu! Patiesībā jau tik sen nebija dzirdēts, ka liela, nopietna avīze pārliecinoši apgalvotu: “Rūpniecība atkal attīstās”. Vai arī: “Valsts meži stutēs budžetu”. Gaišums šķiet skāris pat attālo Latgales novadu: “Preiļos veidos jaunu ražotni”. Bet Jelgavu liktenis vispār dāsni atalgojis par ieilgušajām cerībām: “Jelgavā vācieši ražos radiatorus”!
Tas viss mums līdzīgi Čehova daiļradei netieši, taču ekspresīvi un pārliecinoši rāda “mēnesnīcu” jeb to, ko īsti labu gada laikā ir veikuši mūsu gaišākie prāti (jo ikviens visas valsts politiskais vai saimnieciskais panākums visupirms ir tieši viņu pūliņu rezultāts): iezīmēta valsts pozitīva virzība.
Tiesa, vēl avīžu virsraksti turpina apgalvot, ka “Valsts kavē biznesu”, ka “Latvijas pieauguma tempi atpaliek no kaimiņvalstīm”. Taču nevar gribēt visu uzreiz – jau pēc viena paša gada. Varbūt panākumu būtu bijis vairāk, ja nevis ola (valdība) būtu mācījusi vistu (Saeimu), bet Saeima būtu strādājusi patstāvīgāk? Kas zina. Būsim pieticīgi un deputātiem pateicīgi par to, ka viņu vadībā esam tik tālu tikuši – dzīvi un pagalam nesaindējušies ar dzīves “šmuci”.
