Šoruden “Novadiņā” tika rakstīts par Kalnciema ķieģeļu cepļu īpašnieku Ņesterovu dzimtu.
Šoruden “Novadiņā” tika rakstīts par Kalnciema ķieģeļu cepļu īpašnieku Ņesterovu dzimtu. Tomēr jāatzīst, ka gan redakcijai, gan Jelgavas muzejam, gan arī Kalnciema bibliotēkai ir ļoti maz liecību un dokumentu, kas stāstītu par šiem izcilajiem uzņēmējiem.
Kā viņus sauca? Kur dzimuši, kur apglabāti? Kādās skolās mācījušies, kādi bijuši uzskati? Nav pat īsti skaidrs, cik paaudzēs tika krāti un vairoti Ņesterovu kapitāli. Zināms tikai, ka šie uzņēmēji savulaik ieguldījuši lielus līdzekļus ne tikai savā biznesā, bet arī izglītībā, garīgās vērtībās. Ar īpašu pateicību par šo mūsdienu izpratnē sponsoru ģimeni ekskursiju vadītājas mūķenes stāsta Valgundes pareizticīgo klosterī, kas lielākoties uzbūvēts no Ņesterovu dāvinātajiem ķieģeļiem.
Zināms arī tas, ka Ņesterovi bija bagāti ar pēcnācējiem, no kuriem dažas personas atradās deviņdesmito gadu sākumā, kad bija iespēja atgūt nacionalizētos īpašumus. Tomēr, kad “Ziņas” aicināja atsaukties kādus Ņesterovu pēcnācējus, kuriem varētu būt fotogrāfijas, atmiņas, vairāk nekā mēnesi neviens neatsaucās, un likās, ka raksts par Ņesteroviem būs aizgājis pa tukšo. Taču tad uz redakciju no Ānes ciema piezvanīja Silva Ļevčenko un stādījās priekšā kā viena no Ņesterovu pēctecēm. Viņa bija lasījusi raksta tulkojumu mūsu krievu avīzē “Novaja gazeta”. Silvu Ļevčenko cieši bija skāris laikrakstā publicētais valgundnieces Ernas Kalniņas stāstījums par uzņēmēja Ivana Ņesterova meitu Iraīdu, ko apkārtējie sauca par Annušku. Izrādījās, ka šī Iraīda Dončenko (dzimusi Ņesterova) ir Silvas Levčenko vecmāmiņa. Par viņu Silvai bērnībā daudz bija stāstījis tēvs Genādijs Dončenko.
Kā atcerējās Ernas kundze, Valgundē Annuška bija cilvēks, par kuru savulaik runāja, ka viņa varētu saglābt vismaz kaut ko no vieglprātīgajiem brāļiem projām slīdošā dzimtas mantojuma. Kalnciema Domes zemes lietu kārtotājam Uldim Čakaram (viņš nesen kā aizgājis pensijā) ir viedoklis, ka vismaz redzamāko daļu no Ņesterovu miljoniem ne Iraīda, ne arī kāds cits pēctecis nesaglabāja. Droši vien tur nav vainojama vienīgi dēlu izlaidība. No vēstures zināms, ka 20. gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara plaukstošo industrializācijas, būvniecības bumu nomainīja saimnieciskās krīzes mocītie divdesmitie gadi, kad, piemēram, žurnāls “Atpūta” esot rakstījis par aprimušajiem Kalnciema ķieģeļu cepļu “vulkāniem”. Silvas ģimenes nostāstos ir dzirdēts, ka Annuškai novēlēts pūrā savulaik vismodernākais Jelgavā sešstāvu nams, kas vēl joprojām skaisti stāv Zemgales prospektā. Taču izskatās, ka 1940. gadā komunistiskās nacionalizācijas priekšvakarā tas vairs nav bijis Ņesterovu dzimtas īpašumā.
Silva Ļevčenko zina stāstīt, ka Dončenko ģimene trīsdesmitajos gados dzīvojusi Kalnciemā. Iraīdai un viņas vīram Fjodoram bijuši divi dēli, no kuriem jaunākais, Silvas tēvs Genādijs, mācījies latviešu valodā Kalnciema skolā, uz kuru ziemās slēpojis pāri Lielupei pa ledu. Par vecāko brāli Vladimiru zināms, ka viņš bija latviešu leģiona virsnieks. Otrā pasaules karā iznāca tā, ka abi brāļi nokļuva pretējās frontes pusēs. Genādijs, kuru tikai septiņpadsmit gadu vecumā pašās kara beigās iesauca padomju armijā, tika smagi kontuzēts. Hospitālī viņu apmeklēja māte. Drīz pēc tam vēl pusmūža gados viņa nomira un tika apglabāta kapos netālu no Valgundes klostera (kapavietu Silva diemžēl nezina).
Pēc kara Genādijs kādu laiku strādājis par noliktavas pārzini sava onkuļa, kas arī, iespējams, nāk no Ņesterovu dzimtas, (vārds nav zināms) vadītajā restorānā, kas atradās uz salas blakus Jelgavas pilij – ēkā, kur tagad ir LLU Studentu klubs. Mūža novakarē deviņdesmito gadu sākumā Genādijs Dončenko dzīvojis diezgan savrupi un par dzimtas lietām līdz pat savai aiziešanai aizsaulē vairs neinteresējies. Cerēsim, ka Silvas Levčenko glabātās fotogrāfijas rosinās atsaukties lasītājus, kas varētu palīdzēt viest vairāk skaidrības jautājumā par slavenajiem Ņesteroviem. Viņu likteņi lielā mērā ir baltais plankums mūsu novada vēsturē.
