Seksualitātei tabu tēmas statusa plīvurs lielā mērā ir noņemts, bet garīgi atpalikušo seksualitāte izsauc sabiedrībā daudz dažādu aizspriedumu. Seksualitāte dabiski piemīt ikvienam cilvēkam, un tā tam arī jābūt.
Seksualitātei tabu tēmas statusa plīvurs lielā mērā ir noņemts, bet garīgi atpalikušo seksualitāte izsauc sabiedrībā daudz dažādu aizspriedumu. Seksualitāte dabiski piemīt ikvienam cilvēkam, un tā tam arī jābūt.
Latvijas ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija “Papardes zieds” pauž viedokli, ka ikvienam cilvēkam ir jādod iespēja realizēt savas tiesības – iepazīt savu ķermeni, pretējo dzimumu, veidot tuvas attiecības un plānot ģimeni. Diemžēl garīgi atpalikušo tiesības šajā jomā netiek nodrošinātas, tādēļ viņi ļoti bieži sastopas ar sociālo izolētību, sabiedrības aizspriedumaino un piesardzīgo attieksmi, kas diemžēl nemainās. Lai rastu atbildi uz jautājumu, kādēļ valda daudz stereotipu par cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kāpēc pastāv uzskats, ka ir “viņi” un esam “mēs”, un kādēļ no pagātnes saglabājies tik daudz aizspriedumu, kuru dēļ neesam gatavi pieņemt jebkuru cilvēku tādu, kāds viņš ir, devāmies uz sarunu pie psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ģintermuiža” mediķiem. Atklāti runājām arī par it kā tabu tēmu – garīgi atpalikušo seksualitāte.
Sabiedrībā valda agresija
“Esmu sociālā darbiniece bērnu un pusaudžu nodaļā. Manuprāt, mūsu ārstiem ir ļoti pareizs uzskats, ka, kaut arī jauniešiem ir 16 līdz 18 gadu un viņi jau iepazinuši seksuālo dzīvi, tomēr šo pacientu ārstēšanās periods ir līdz 45 dienām un tajā vecumā šo laiku bez seksa var iztikt. Iedomājaties, kā justos māte, kuras slimnīcā ievietotajai ļoti depresīvai meitai uzmāktos ar šizofrēniju slims zēns? Ļoti slikti. Mūsu uzdevums ir bērnus pasargāt. Viņi jau tā ļoti bieži ģimenē un apkārtējā vidē cieš ne tikai no fiziskas, bet arī no emocionālas vardarbības. Strādājam daudz ar pacientu vecākiem un piederīgajiem, stāstot, ar kādām problēmām garīgi atpalikušie cilvēki saskaras ārpus slēgtās teritorijas. Viņus negrib pieņemt, par viņiem ir aizspriedumi, mīti un negatīvi stereotipi, kas ir jālauž, ja vēlamies iestāties Eiropas Savienībā. Dažkārt viens žests, ko ikdienā rādām, nepietiekami iedziļinoties tā būtībā (ar rādītājpirkstu pagriežot pie deniņiem, it kā ar zīmju valodu vēstot, ka otrs ir muļķis), mūsu pacientam izraisa uzbudinājumu, viņš apvainojas, jo… jā, viņš ir specifisks cilvēks,” klāsta I.Rulle. Jebkura mūsu ironija, nevietā izteikts vārds vai nosodījums sagraus lēni un pacietīgi mediķu un līdzcilvēku iegūto slimnieka pašvērtējumu un uzticību. Nevar noliegt, ka mūsdienu sabiedrība neapdomīgi mētājas ar vārdiem. Taču der atcerēties, ka ar cirvi cilvēku neievainosi tā kā ar vārdu.
“Sabiedrības izglītošana jāsāk pēc iespējas ātrāk. Jāmāca attieksme pret psihiski slimo jau pirmsskolas vecumā, lai nav tā, ka savā neziņā, naivumā vai cietsirdībā pusaudži, viņuprāt, citādo cilvēku izsmej un atstumj. Nav jau jābūt slimam, pietiek, ja bērns nāk no trūcīgākas ģimenes. Starp citu, interesanti, kā vēsturiski mainījusies attieksme pret psihiski slimo. Viduslaikos viņu dedzināja sārtā, jo cilvēks esot velna apsēsts, tad bija laiki, kad viņu sludināja par Dieva izredzēto, jo visas halucinācijas uztvēra kā kaut ko pārdabisku. Savukārt Otrajā pasaules karā garīgi atpalikušos vispār iznīcināja…” zina stāstīt A.Meijere. “Pēdējā laikā mūsu sabiedrībā valda izteikta agresija. Nekad agrāk nebijām redzējuši tik lielu vecāku agresiju pret saviem bērniem. Tā iemesls ir neizglītotība, audzināšanas trūkums, materiālo un garīgo vērtību trūkums, kā arī pašu vecāku problēmas, kuras viņi izgāž uz bērnu. Kā to mainīt? Tam ir jābūt plašam pasākumu kompleksam. Viens psihiatrs neko neizdarīs. Svarīgs solis ir sarunas ar psihologu, kas bieži vien vajadzīgas visai ģimenei, plus psihoterapeits, plus sociālais darbinieks – liela, kompleksa atbalsta terapija. Paralēli nepieciešama arī izglītošana,” skaidro L.Zilbermane. Tai pašā laikā viņa neslēpj, ka bērnu psihiatru, psihologu, kā arī sociālo darbinieku Latvijas lielpilsētās ir par maz, nemaz nerunājot par pagastiem, kuros arī daudziem vajadzīga palīdzība. “Tam nav valdības programmas, nav iedalīti līdzekļi. Nu cik ilgi viss balstīsies tikai uz entuziasmu? Pat sliktā statistika neliek nopietnāk aizdomāties,” uzsver A.Meijere. Ir nepieciešams veicināt valsts lielāku informētību un ieinteresētību jautājumu risināšanā.
Veido ģimenes, audzina bērnus
“Mēs cenšamies ievērot garīgi slimo cilvēku sociālās, seksuālās vēlmes un visu pārējo. Uzturoties slimnīcā, viņi nereti ir atraduši savu otro pusīti, tad izkārtojam, lai viņi nokļūst vienā pansionātā. Pēc tam viņi dzīvo vienā istabiņā, ar visu ir apmierināti un, pats svarīgākais, dzīvo normālu dzīvi,” teic I.Rulle.
“Arī cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem var dzīvot ģimenes dzīvi, un nav teikts, ka viņu bērns arī būs psihiski slims. Neierobežojam pieaugušo seksuālās attiecības un ģimeņu veidošanos,” uzsver L.Zilbermane.
“Tā ir tāda pati dzīve kā mums visiem, tikai šiem cilvēkiem pa vidu ir daudzus atbaidošais vārds “psihiatrija”,” piebilst A.Meijere.
Vai cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem saprot, kas ar viņiem notiek pusaudža gados? “Kā nu kurš. Ļoti individuāli. Mīlošā ģimenē šī problēma nav tik aktuāla. Cita lieta, ja bērns ir nopietni atpalicis un nav spējīgs kontrolēt savas dziņas. Vecāku uzdevums ir palīdzēt slimajai atvasītei iepazīt savu ķermeni, tā pārmaiņas. Taču svarīgi šo informāciju pasniegt korekti, lai nevedinātu uz nepareizu seksuālo uzvedību,” pamāca L.Zilbermane.
Rezumējot sarunu, jāteic, ka cilvēkiem pat ar nopietniem garīgās attīstības traucējumiem palīdzēt var tas pats, kas ikvienam no mums, – sociālā adaptācija, izglītošana un mīlestība. Te gan mediķi piebilst arī kādu papildu komponentu: “Un noteikti arī ārstēšana, jo ar izglītību vien psihozi nevar noņemt.”
Vieglā valodā par seksualitāti
Nenoliedzami liels darbs jāveic garīgi atpalikušo pusaudžu vecākiem un aprūpes centru darbiniekiem, jo viņiem jādod pirmās zināšanas par ķermeņa uzbūvi, atšķirībām starp zēnu un meiteni, par pārmaiņām organismā, kā arī jāizslēdz iespēja primitīvi un perversi apmierināt savas dziņas. Piemēram, specializētajā valsts sociālās aprūpes centrā “Iļģi” Grobiņā cenšas atbalstīt ilglaicīgas attiecības, ierādot pāriem atsevišķas divvietīgas istabiņas. Jau ir četri šādi pāri, bet viens savas attiecības pārtrauca tieši intīmo vēlmju nesakritības dēļ, stāsta “Iļģu” sociālā aprūpētāja Maruta Indriksone.
Dienas centra “Cerību ligzda” darbiniece Inese Levāne uzsver, ka klientu apziņas un izpratnes līmenis par viņa seksualitāti ir atkarīgs no iegūtās pieredzes un apmācības. Tikai nesen izdoti vienīgie izglītojošie materiāli vieglajā valodā, kas daudziem cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem dara pasauli pieejamāku. Tie saprotami stāsta par cilvēku attīstību un attiecību veidošanu.
Gribas pievienoties mediķu aicinājumam: ikvienu, kam sirds pukst krūtīs, pret cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem izturēties ar izpratni un iecietību. Katram kā unikālai būtnei ir tiesības pilnvērtīgi dzīvot šajā pasaulē neatkarīgi no viņa nopelniem vai ierobežojumiem.
***
Absolūtais stacionēto pacientu skaits Latvijā 2001. gadā
Diagnoze; Bērnu skaits; Pieaugušo skaits
Organiski psihiski traucējumi, ieskaitot simptomātiskos 567 4456
Šizofrēnija, šizotipiskie traucējumi un murgi 234 7535
Garastāvokļa (afektīvie) traucējumi 57 1318
Neirotiskie ar stresu saistītie un somatomorfie traucējumi 351 1587
Uzvedību sindromi saistīti ar fizioloģiskiem traucējumiem
un somatiskiem (iekšējas dabas) faktoriem 30 26
Garīgā atpalicība 659 762
Psihiskās attīstības traucējumi 129 7
Uzvedības emocionālie traucējumi, kas
sākušies bērnībā un pusaudža vecumā 477 3.
